Kad sāpes kļūst par signālu, ka vajadzīgs speciālista atbalsts?

Ģimene sarunājas ar māsu par hospisa pacienta sāpēm un brīdi, kad vajadzīgs speciālista atbalsts

Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās

Kad sāpes kļūst par signālu, ka vajadzīgs speciālista atbalsts

Īsā atbilde

Sāpes kļūst par skaidru signālu speciālista atbalstam tad, ja tās pastiprinās, atkārtojas, neļauj gulēt, traucē elpot, kustēties, ēst vai ļaut sevi aprūpēt. Dzīves beigās sāpes nav jāpacieš klusumā tikai tāpēc, ka slimība ir smaga.

Ģimene var palīdzēt, vērojot izmaiņas, pierakstot sāpes un laikus sazinoties ar ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes komandu. Svarīgākais ir nerīkoties vienatnē ar minējumiem un negaidīt, līdz cilvēks vairs nespēj pateikt, cik ļoti sāp.

Sāpes nav tikai skaitlis

Sāpju stiprumu bieži mēģina novērtēt ar skaitli. Tas var palīdzēt, bet dzīves beigās ar skaitli vien nepietiek. Sāpes var būt dziļas, dedzinošas, durošas, spiedošas, saistītas ar kustību, elpu, izgulējumiem, pietūkumu, audzēju vai ilgstošu gulēšanu vienā pozā.

Svarīgi redzēt cilvēku kopumā. Ja pacients kļūst klusāks, atsakās no pagriešanas, savelk seju, saspringst, pārstāj runāt vai sāk baidīties no katras kustības, tas var būt sāpju signāls arī tad, ja viņš pats saka, ka viss ir kārtībā.

Kad ģimenei jāreaģē ātrāk

Ātrāka rīcība vajadzīga, ja sāpes ir jaunas, strauji pastiprinās vai atgriežas pirms nākamās zāļu devas. Tāpat jāreaģē, ja cilvēks nespēj pagriezties, mazgāties, elpot mierīgi, gulēt vai pieņemt aprūpi tāpēc, ka katra darbība izraisa ciešanas.

Īpaši nopietni jāuztver sāpes kopā ar jaunu apjukumu, elpas trūkumu, drudzi, asiņošanu, stipru vājumu, kritienu, jaunu pietūkumu vai pēkšņu nespēju norīt zāles. Šādos brīžos ģimenei nav jāmeklē drosme paciest. Ir jāmeklē profesionāla palīdzība.

Ko vērot ikdienā

Ģimene var pierakstīt, kur sāp, kad sāpes sākas, cik ilgi tās turpinās, kas palīdz un kas pasliktina. Ļoti vērtīgi ir pierakstīt, vai sāpes saistītas ar kustību, pieskārienu, ēšanu, elpu, pārsiešanu, autiņbiksīšu maiņu vai pozas maiņu.

Jāvēro arī seja, balss, miegs, apetīte, ķermeņa saspringums un vēlme piedalīties sarunā. Cilvēks var negribēt sūdzēties, jo baidās apgrūtināt ģimeni. Tāpēc vērojums reizēm pasaka vairāk nekā viena īsa atbilde.

Ļoti noderīgi ir pamanīt ritmu. Vai sāpes ir stiprākas no rīta, pēc pārvietošanas, pēc ēšanas vai pirms zāļu nākamā laika. Vai tās samazinās pietiekami ilgi. Vai cilvēks pēc sāpju mazināšanas kļūst mierīgāks un spēj pieņemt aprūpi. Šādi pieraksti palīdz komandai saprast, vai plāns tiešām darbojas.

Ja mājās aprūpē piedalās vairāki cilvēki, vēlams vienoties par vienu pierakstu vietu. Citādi viens tuvinieks redz vakaru, otrs rītu, trešais tikai krīzi, un kopējā aina pazūd. Sāpju aprūpē sīkas detaļas bieži ir tieši tas, kas palīdz izvairīties no liekām ciešanām.

Ja cilvēks nevar skaidri pateikt

Daļa pacientu dzīves beigās kļūst ļoti miegaini, apjukuši vai nespēj skaidri runāt. Tad sāpju pazīmes var būt grimases, aizsargājoša poza, vaidi, nemiers, atteikšanās no aprūpes, ātrāka elpa, svīšana vai pēkšņa dusmu reakcija pie pieskāriena.

Šādā situācijā ģimenei jāpastāsta aprūpes komandai, kas tieši mainījies. Nav jāsaka tikai, ka viņam laikam sāp. Labāk pateikt, ka pie pagriešanas viņš savelk kājas, kļūst bāls, tur elpu un pēc tam ilgi nevar nomierināties.

Ko nedarīt pašiem

Nevajag patvaļīgi palielināt vai samazināt zāļu devas. Nevajag jaukt dažādus pretsāpju līdzekļus bez ārsta norādes. Nevajag drupināt tabletes, ja nav skaidrs, vai to drīkst darīt. Nevajag atlikt nozīmētas zāles tikai tāpēc, ka ģimene baidās no stiprāka medikamenta nosaukuma.

Tikpat svarīgi ir nepiespiest cilvēku kustēties caur sāpēm. Dažreiz ģimene no labiem nodomiem cenšas apsēdināt, nomazgāt vai pārģērbt pacientu par katru cenu. Ja tas izraisa stipras ciešanas, plāns jāmaina kopā ar speciālistu.

Saruna par pretsāpju zālēm

Bailes no pretsāpju zālēm ir biežas. Ģimene var baidīties no miegainības, atkarības, elpas nomākuma vai tā, ka zāles nozīmē padošanos. Šīs bailes ir jāizrunā ar ārstniecības personu. Klusēšana var novest pie tā, ka cilvēks paliek ar sāpēm, kuras varēja mazināt.

Labs jautājums ārstam vai māsai ir vienkāršs. Kāds ir šīs zāles mērķis. Cik ātri jāparādās iedarbībai. Ko vērot pēc devas. Kā rīkoties, ja sāpes atgriežas pārāk ātri. Kad jāzvana atkārtoti. Šādi jautājumi padara aprūpi drošāku.

Jāizrunā arī tas, ko ģimene uzskata par pieņemamu līdzsvaru. Dažam pacientam svarīgākais ir palikt pēc iespējas skaidrākam, citam svarīgākais ir beidzot gulēt bez mokām. Labs plāns respektē pacienta vērtības, bet neatstāj viņu bez palīdzības.

Ja zāles rada blaknes, tas nenozīmē, ka risinājuma nav. Var būt vajadzīga cita zāļu forma, cits lietošanas ritms, aizcietējuma profilakse, sliktas dūšas mazināšana vai papildu skaidrojums. Par to jārunā laikus, nevis tikai tad, kad ģimene jau baidās dot nākamo devu.

Sāpes un cilvēka cieņa

Neārstētas sāpes var atņemt cilvēkam spēju būt klātesošam. Viņš vairs nevar sarunāties, pieļaut pieskārienu, gulēt, nomazgāties vai mierīgi būt kopā ar tuviniekiem. Sāpes sašaurina pasauli līdz vienai mokošai sajūtai.

Tāpēc sāpju mazināšana nav tehniska ērtība. Tā ir cieņas jautājums. Ja cilvēks var tikt pagriezts bez mokām, ja viņš var mierīgāk gulēt un elpot, ja viņš vēl spēj pateikt dažus vārdus savējiem, aprūpe kļūst cilvēcīgāka.

Kad jāzvana nekavējoties

Nekavējoties jāsazinās ar ārstu, māsu vai neatliekamo palīdzību, ja sāpes ir pēkšņas un ļoti stipras, ja ir sāpes krūtīs, smags elpas trūkums, krampji, samaņas traucējumi, asiņošana, jauna paralīze, nevaldāma panika vai situācija, kur ģimene vairs nespēj droši aprūpēt.

Ja pacientam jau ir krīzes plāns, jārīkojas pēc tā. Ja plāna nav, tas ir jāizveido. Dzīves beigu aprūpē ģimenei jāzina, kam zvanīt dienā, vakarā, naktī un brīvdienās.

Latvijas konteksts

Latvijā sāpju aprūpē var būt iesaistīts ģimenes ārsts, speciālists, stacionāra ārsts, māsa vai paliatīvās aprūpes mobilā komanda. Ģimenei ir tiesības prasīt skaidru rīcības plānu, nevis tikai vispārīgu ieteikumu pavērot.

Ja cilvēks saņem aprūpi mājās, sāpju jautājums jāizrunā ļoti praktiski. Kur glabāt zāles. Ko darīt, ja cilvēks vairs nespēj norīt. Kā pamanīt blaknes. Kā ziņot par izmaiņām. Kad vajadzīga vizīte. Šie jautājumi nav sīkumi.

Kopsavilkums

Sāpes dzīves beigās nav jāpacieš vienatnē. Ja tās traucē mieram, elpai, kustībai, miegam, aprūpei vai sarunai, tas ir pietiekams iemesls prasīt speciālista atbalstu.

Ģimenes uzdevums nav kļūt par ārstu. Ģimenes uzdevums ir pamanīt, pierakstīt, mierīgi pastāstīt un laikus saukt palīdzību. Laba hospisa aprūpe sākas tur, kur cilvēka sāpes tiek uztvertas nopietni un konsekventi.

Biežākie jautājumi

Kad sāpes dzīves beigās ir bīstams signāls

Ja sāpes ir jaunas, straujas, traucē elpot, gulēt, kustēties vai aprūpēt cilvēku, jāsazinās ar ārstniecības personu.

Vai ģimene drīkst pati mainīt pretsāpju zāļu devas

Nē. Devas un zāļu kombinācijas jāmaina tikai pēc ārsta vai aprūpes komandas norādes.

Ko pierakstīt pirms zvana speciālistam

Jāpieraksta sāpju vieta, stiprums, ilgums, saistība ar kustību, lietotās zāles un tas, kas palīdz vai pasliktina.

Vai sāpes var izpausties kā nemiers

Jā. Ja cilvēks nevar runāt, sāpes var parādīties kā grimases, vaidi, saspringums, atteikšanās no aprūpes vai nemiers.

Vai sāpju mazināšana dzīves beigās nozīmē padošanos

Nē. Tā ir aktīva ciešanu mazināšana un cilvēka cieņas saglabāšana.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā