Vai hospisa aprūpē pārtrauc ēdināšanu un dzeršanu? Hospisa aprūpe ģimenēm

Ģimene un aprūpes speciālists pārrunā ēšanu, dzeršanu, mutes kopšanu un pacienta komfortu dzīves beigās

Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās

Vai dzīves beigās pārtrauc ēdināšanu un dzeršanu

Īsā atbilde

Dzīves beigās ēšanas un dzeršanas samazināšanās bieži ir slimības dabiskās gaitas daļa, nevis ģimenes vai aprūpes atteikšanās no cilvēka. Organisms vairs nespēj izmantot ēdienu un šķidrumu tāpat kā agrāk, un piespiedu ēdināšana var radīt aizrīšanos, sliktu dūšu, vemšanu, elpas trūkumu un lielāku nemieru.

Tas nenozīmē, ka par cilvēku vairs nerūpējas. Rūpes mainās. Galvenais kļūst komforts, mutes mitrināšana, sausuma mazināšana, droša poza, cieņa pret pacienta vēlmi un uzmanīga saruna ar ārstu vai māsu par to, kas konkrētajā situācijā palīdz un kas var kaitēt.

Kāpēc cilvēks dzīves beigās ēd mazāk

Ģimenei ir ļoti smagi redzēt, ka tuvinieks vairs negrib ēst. Ēdiens ģimenē bieži nozīmē mīlestību, rūpes un dzīvību. Tāpēc atteikšanās no ēdiena var šķist kā padošanās. Tomēr smagas slimības noslēgumā organisms mainās. Samazinās apetīte, vājums pieaug, rīšana kļūst grūtāka un ēšana var prasīt vairāk spēka, nekā cilvēkam vairs ir.

Tas nav tas pats, kas vesela cilvēka badošanās. Mirstošs organisms bieži vairs neprasa ēdienu tādā veidā. Ja tuvinieki mēģina pierunāt, piespiest vai barot par katru cenu, cilvēks var just vainu, ka nespēj iepriecināt ģimeni. Aprūpes mērķis ir nevis piespiest ēst, bet saprast, kas viņam šobrīd dod mieru.

Kāpēc dzeršana var kļūt grūta

Arī dzeršana dzīves beigās var samazināties. Cilvēks var vairs nespēt droši norīt, var klepot pēc malkiem, turēt šķidrumu mutē, aizrīties vai kļūt ļoti noguris pēc dažiem malkiem. Šādā brīdī katrs šķidruma piedāvājums jāvērtē pēc drošības, nevis tikai pēc daudzuma.

Sausa mute ne vienmēr nozīmē, ka cilvēkam vajag lielu šķidruma daudzumu. Bieži sausumu labāk mazina mutes kopšana, lūpu mitrināšana, mazi malki, ledus gabaliņi, ja tas ir droši, vai speciāli līdzekļi mutes mitrināšanai. Par piemērotāko veidu jārunā ar speciālistu.

Piespiedu ēdināšana var palielināt ciešanas

Ja cilvēks vairs negrib vai nespēj ēst, piespiedu barošana var kļūt par slodzi. Tā var radīt aizrīšanos, klepu, vemšanu, sāpes vēderā, nemieru un sajūtu, ka pacienta robežas netiek ievērotas. Īpaši bīstami tas ir tad, ja ir rīšanas traucējumi vai apjukums.

Ģimenei reizēm šķiet, ka vismaz dažas karotes dos spēku. Dažreiz tā var būt, ja cilvēks pats grib un droši norij. Taču pēdējās dienās vai nedēļās ēdiens bieži vairs neatgriež spēku. Tas var kļūt par procedūru, kuru cilvēks pacieš ģimenes dēļ. Cieņpilna aprūpe šo robežu pamana.

Mākslīgs uzturs un šķidrums ir medicīnisks lēmums

Zonde, sistēma vai cita medicīniski nodrošināta uztura un šķidruma ievade nav vienkārši ēdiens citā formā. Tas ir medicīnisks ārstēšanas veids ar ieguvumiem, riskiem un blaknēm. Dažās situācijās tas var būt jēgpilns, bet dzīves pēdējā posmā tas ne vienmēr uzlabo komfortu.

Starptautiskie avoti uzsver individuālu izvērtēšanu. Jāskatās, vai šķidrums mazina konkrētu ciešanu, vai nerada tūsku, sekrētu palielināšanos, elpas trūkumu, sliktu dūšu vai vajadzību pēc papildu manipulācijām. Svarīgi ir nevis darīt visu iespējamo, bet darīt to, kas konkrētajam cilvēkam palīdz.

Mutes kopšana bieži ir svarīgāka par daudzumu

Dzīves beigās mutes kopšana ir viena no praktiskākajām un cilvēciskākajām rūpēm. Sausa mute, aplipušas lūpas, nepatīkama garša un aplikums var ļoti mocīt. Tuvinieki var palīdzēt ar saudzīgu mutes mitrināšanu, lūpu kopšanu un tīrību, ja speciālists ir parādījis drošu veidu.

Dažreiz mutes kopšana dod vairāk komforta nekā mēģinājums panākt, lai cilvēks izdzer noteiktu daudzumu. Tā nav mazāk vērtīga aprūpe. Tā ir precīzāka aprūpe. Cilvēks jūtas tīrāks, mute mazāk sāp, runāt ir vieglāk un tuvinieki var būt klāt bez piespiešanas.

Ko ģimene var darīt mājās

Ģimene var piedāvāt mazus kumosus vai malkus, ja cilvēks pats to vēlas un droši norij. Var izvēlēties mīkstu, mitru, viegli norijamu ēdienu, izvairīties no steigas, ļaut atpūsties un pārtraukt, ja parādās klepus, nogurums, sāpes, slikta dūša vai apjukums.

Svarīgi ir nesākt sarunu ar pārmetumu. Labāk jautāt, vai tu gribi dažus malkus, vai mute ir sausa, vai tev būtu ērtāk, ja es samitrinu lūpas. Šāda valoda saglabā cieņu. Pacients nav projekts, kuram jāsasniedz kaloriju plāns. Viņš ir cilvēks ar pēdējiem spēkiem.

Kad jāsazinās ar speciālistu

Ar ārstu vai māsu jāsazinās, ja cilvēks bieži aizrijas, klepo pēc šķidruma, nespēj norīt svarīgas zāles, vemj, kļūst ļoti miegains vai apjucis, ir mokošs slāpju vai sausuma sajūtas apraksts, parādās sāpes, elpas trūkums vai ģimene vairs nesaprot, ko drīkst darīt.

Ļoti svarīgi ir laikus pārrunāt zāļu lietošanu, ja norīšana kļūst nedroša. Ne visas tabletes drīkst drupināt. Ne visas zāles drīkst jaukt ēdienā vai šķidrumā. Drošs plāns jāpielāgo cilvēka spējai norīt un pašsajūtai.

Latvijas konteksts un ģimenes jautājumi

Latvijā ģimenei jāprasa ārstam vai aprūpes komandai konkrēti norādījumi par ēšanu, dzeršanu, mutes kopšanu un rīcību, ja norīšana pasliktinās. Vispārīga frāze dodiet, cik var, bieži nav pietiekama. Vajag zināt, kad piedāvāt, kad apstāties un kad zvanīt.

Ja ir iesaistīta mobilā paliatīvās aprūpes komanda vai cits pakalpojums dzīvesvietā, ģimenei jāsaņem praktiska apmācība. Kā pozicionēt cilvēku. Kā mitrināt muti. Kā pamanīt aizrīšanās risku. Kā runāt par atteikšanos no ēdiena bez vainošanas. Šīs lietas mazina gan ciešanas, gan tuvinieku vainas sajūtu.

Labs mājas plāns var būt ļoti vienkāršs. Piedāvāt maz, nesteigties, vērot klepu un nogurumu, regulāri kopt muti, pierakstīt izmaiņas un negaidīt līdz krīzei, ja ģimene vairs nesaprot, kas ir droši. Šāds plāns palīdz ne tikai pacientam, bet arī nogurušiem tuviniekiem ikdienas aprūpes ritmā mājas apstākļos.

Kā saglabāt cieņu

Ēdiens un ūdens ģimenei ir mīlestības valoda. Tāpēc atteikšanās no tiem sāp. Taču dzīves beigās mīlestība var izskatīties citādi. Tā var būt mitra salvete uz lūpām, mierīga roka pie pleca, pacienta vēlmes respektēšana, klusums bez spiediena un gatavība pajautāt speciālistam, nevis cīnīties ar cilvēku pie gultas.

Cieņa nozīmē, ka cilvēku nebaro pret viņa gribu un nepadara ēdienreizi par pārbaudījumu. Ja viņš grib pagaršot vienu karoti, tas var būt vērtīgs brīdis. Ja viņš negrib neko, arī to var respektēt, turpinot rūpēties par muti, ādu, pozu, sāpēm un klātbūtni.

Biežākie jautājumi

Vai atteikšanās no ēdiena nozīmē, ka ģimene viņu nebaro

Nē. Dzīves beigās apetītes zudums bieži ir slimības gaitas daļa. Aprūpe turpinās, tikai tās mērķis kļūst komforts un drošība.

Vai cilvēkam vienmēr jādod dzert pēc iespējas vairāk

Nē. Ja norīšana ir nedroša vai šķidrums pasliktina pašsajūtu, jārunā ar speciālistu. Dažreiz mutes kopšana palīdz vairāk nekā liels šķidruma daudzums.

Vai mākslīga hidratācija pagarina dzīvi

To nevar pieņemt automātiski. Ieguvumi un riski jāvērtē individuāli, jo dažās situācijās šķidrums var palielināt diskomfortu.

Ko darīt, ja mute ir ļoti sausa

Jālūdz māsai vai ārstam parādīt drošu mutes kopšanu. Bieži palīdz lūpu mitrināšana, saudzīga mutes tīrīšana un mazi malki, ja norīšana ir droša.

Vai drīkst pierunāt cilvēku ēst

Var mierīgi piedāvāt, bet nevajag piespiest. Ja cilvēks atsakās vai nogurst, aprūpei jārespektē viņa spēks un vēlme.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai cita ārstniecības speciālista individuālu konsultāciju. Tas nav diagnoze, ārstēšanas plāns, zāļu deva vai norādījums mainīt nozīmētu terapiju.

Meklēt šajā emuārā