Jautājums 94 no 200: Kā saprast, vai apmeklētāju ir par daudz? Apmeklējumi hospisa aprūpē ir ļoti cilvēciska lieta. Cilvēki grib atnākt, pateikt svarīgo, būt blakus, reizēm vienkārši redzēt, ka tuvinieks nav viens. Tas var dot pacientam mieru un piederības sajūtu. Taču dzīves noslēgumā cilvēka spēks var būt tik ierobežots, ka pat mīļi cilvēki, labas sarunas un sirsnīgi nodomi kļūst par slodzi. Tāpēc jautājums nav: “Cik apmeklētāju drīkst būt?” Pareizāks jautājums ir: “Cik cilvēku šis pacients šodien spēj panest, nezaudējot mieru, elpu un iespēju atpūsties?” Īsā atbilde Apmeklētāju ir par daudz tad, ja pacients vizītes laikā vai pēc tās kļūst izteikti noguris, apjucis, nemierīgs, aizver acis, novēršas, sāk elpot saspringtāk, kļūst viegli aizkaitināms vai vairs nespēj atpūsties. Hospisa aprūpē apmeklējumu daudzumu nosaka pacienta spēks, nevis radinieku vēlme paspēt atnākt. Kāpēc apmeklējumi var nogurdināt? Veselam cilvēkam saruna var šķist viegla. Smagi slimam cilvēkam tā ...

Jautājums 95 no 200: Kā organizēt apmeklējumus? Apmeklējumi pie hospisa pacienta nav vienkārši kalendāra jautājums. Tie ir par pacienta spēku, miegu, elpu, cieņu, ģimenes attiecībām un to, lai cilvēks dzīves noslēgumā nebūtu viens, bet arī netiktu nogurdināts līdz izsīkumam. Laba apmeklējumu organizēšana nenozīmē “kontrolēt radiniekus”. Tā nozīmē pasargāt pacientu no haosa un palīdzēt cilvēkiem būt klāt saudzīgi. Īsā atbilde Apmeklējumus visdrošāk organizēt ar vienu ģimenes koordinatoru, īsiem vizīšu laikiem, pauzēm starp apmeklējumiem un skaidru noteikumu: pacienta nogurums pārtrauc plānu. Labāk ir vairākas īsas, mierīgas klātbūtnes nekā viens garš un nogurdinošs cilvēku pieplūdums. Ar ko sākt? Sāciet nevis ar radinieku sarakstu, bet ar pacienta stāvokli. Kad viņam parasti ir vairāk spēka? Vai rīti ir vieglāki par vakariem? Vai pēc sarunas viņš spēj pagulēt? Vai viņš grib redzēt cilvēkus katru dienu vai tikai dažus īpašus cilvēkus? Vai viņš pats spēj pateikt “pietiek”, va...