Trauksmes un apjukuma zāles dzīves noslēgumā Latvijā

Īsā atbilde

Trauksme, delīrijs un termināls nemiers nav viens un tas pats, tāpēc arī zāļu izvēle nevar būt vienāda. Pēkšņs apjukums vispirms jāizvērtē ārstam vai māsai, meklējot sāpes, elpas trūkumu, infekciju, urīna aizturi, aizcietējumu, zāļu blaknes vai citus cēloņus. Ģimene nedrīkst pati palielināt devu vai dot citas personas zāles. Drošs plāns nosauc ārstēšanas mērķi, atļauto rīcību un pazīmes, kuru dēļ nekavējoties jāsazinās ar aprūpes komandu.

Trauksmes un apjukuma zāles dzīves noslēgumā nav viena universāla tablete nomierināšanai. Vispirms jānoskaidro, ko ģimene redz. Cilvēkam var būt trauksme, delīrijs, sāpes, elpas trūkums, pilns urīnpūslis, aizcietējums, zāļu blakne vai termināls nemiers. Šie stāvokļi var izskatīties līdzīgi, bet palīdzība tiem nav vienāda.

Zāļu izvēli, lietošanas veidu un novērošanu nosaka ārsts vai cita atbildīgā ārstniecības persona. Ģimene pati nedrīkst palielināt devu, dot citas personas zāles vai izmantot agrāk izrakstītu līdzekli bez aktuālas norādes. Drošs plāns sākas ar jautājumu, kas cilvēkam rada ciešanas.

Trauksme, delīrijs un termināls nemiers nav sinonīmi

Trauksmes gadījumā cilvēks bieži spēj pateikt, no kā baidās. Viņš var baidīties no sāpēm, smakšanas sajūtas, vientulības, nāves vai kontroles zaudēšanas. Delīrijs ir pēkšņas vai svārstīgas apziņas un uzmanības pārmaiņas. Cilvēks var nezināt, kur atrodas, neatpazīt tuviniekus, redzēt vai dzirdēt to, kā nav, kļūt nemierīgs vai tieši pretēji neparasti kluss un miegains.

Termināls nemiers parasti apzīmē smagu nemieru pēdējā dzīves posmā, kad cēloņus ne vienmēr iespējams pilnībā novērst. Šo secinājumu drīkst izdarīt profesionāla komanda pēc izvērtējuma, nevis tikai tāpēc, ka cilvēks kustas, satver segu vai atkārto vienu un to pašu frāzi.

Kāpēc vispirms jāmeklē cēlonis

Apjukumu un nemieru var pastiprināt sāpes, elpas trūkums, infekcija, dehidratācija, urīna aizture, aizcietējums, orgānu darbības pasliktināšanās, miega trūkums vai zāļu blaknes. Daļu no šiem cēloņiem var mazināt, un tad cilvēkam var kļūt mierīgāk bez pārmērīgas nomierinošu zāļu lietošanas.

Komandai jāzina, kad pārmaiņas sākās, vai tās svārstās dienas laikā, kādas zāles nesen mainītas, vai cilvēkam ir sāpes, drudzis, elpas trūkums, urinēšanas vai vēdera izejas problēmas. Ģimene var pierakstīt īsus novērojumus. Tas palīdz ārstam atšķirt trauksmi no delīrija un izlemt, vai vajag zāles, citu izmeklēšanu vai aprūpes vides maiņu.

Ko var darīt pirms zālēm vai kopā ar tām

Nezāļu palīdzība nav maznozīmīga. Dažreiz tā ir pirmais drošais solis, kamēr komanda vērtē cēloni. Var runāt lēni un īsi, nosaukt sevi, atgādināt vietu un laiku, samazināt troksni, ieslēgt mierīgu gaismu, sakārtot pozu, pārbaudīt autiņbiksītes, mutes sausumu, sāpes un elpu. Pazīstams cilvēks blakus var mazināt bailes vairāk nekā daudzi jautājumi.

Ja cilvēks kļūst agresīvs, mēģina celties no gultas vai rauj ārā caurulītes, ģimenei nav jārisina tas vienai. Vajadzīgs skaidrs krīzes plāns. Tajā jābūt norādītam, kam zvanīt, kuras zāles drīkst dot tikai pēc ārsta plāna, ko vērot pēc zāļu iedarbības un kā rīkoties, ja cilvēks vairs nevar norīt.

Kad zāles var būt vajadzīgas

Zāles var būt vajadzīgas, ja trauksme, halucinācijas, panika vai smags nemiers rada ciešanas, apdraud pacientu vai padara aprūpi nedrošu. Tās var palīdzēt tikai tad, ja mērķis ir skaidrs. Mērķis nav padarīt cilvēku ērtāku apkārtējiem. Mērķis ir mazināt ciešanas un saglabāt iespējami mierīgu, cieņpilnu aprūpi.

Dažādām zālēm ir atšķirīgs uzdevums. Dažas var mazināt trauksmi, citas palīdz delīrija gadījumā, vēl citas lieto smagu, citādi nekontrolējamu ciešanu mazināšanai. Zāles var radīt miegainību, kritienu risku, elpošanas izmaiņas vai paradoksālu nemieru. Tāpēc pēc katras jaunas devas ģimenei jāzina, ko vērot un kad ziņot komandai.

Kāpēc stiprākas zāles nav drošs plāns

Frāze par stiprāku nomierināšanu bieži rodas no tuvinieku izmisuma. Tā ir saprotama, bet medicīniski nepietiekama. Ja nemieru rada pilns urīnpūslis, sāpes, elpas trūkums vai zāļu blakne, tikai nomierinošs līdzeklis var noslēpt problēmu un palielināt risku. Drošāk ir jautāt, ko tieši ārstniecības persona vēlas mazināt un kā saprast, ka palīdzība strādā.

Ģimenei vajadzētu lūgt rakstisku vai ļoti skaidri izstāstītu plānu. Tajā jābūt zāļu nosaukumam, mērķim, devai, lietošanas veidam, atkārtošanas noteikumiem, blaknēm un tālruņa numuram steidzamai saziņai. Ja plāns nav saprotams, tas nav ģimenes kauns. Tas nozīmē, ka plāns jāizskaidro vēlreiz.

Kā vērot zāļu iedarbību

Pēc ārsta vai māsas norādītām zālēm ģimenei jāvēro ne tikai tas, vai cilvēks kļūst klusāks. Jāskatās, vai mazinās ciešanas, vai seja un ķermenis kļūst mierīgāki, vai elpa nav smagāka, vai cilvēks spēj droši norīt, ja zāles dotas mutē, un vai miegainība nav negaidīti dziļa. Vērtīgi pierakstīt laiku, redzamo iedarbību un bažas, nevis paļauties tikai uz atmiņu.

Ja pēc zālēm nemiers pastiprinās, parādās jauns apjukums, kritiena risks, krampji, izteikts elpas trūkums vai ģimene vairs nevar droši aprūpēt cilvēku, jāsazinās ar komandu. Šādos brīžos nav jāgaida nākamā plānotā vizīte. Pieraksts palīdz arī tad, ja pie pacienta dežūrē vairāki tuvinieki un katrs redz citu dienas daļu.

Kas ir paliatīvā sedācija

Paliatīvā sedācija nav tas pats, kas parastas zāles pret trauksmi vai delīriju. To apsver īpašās situācijās, kad ciešanas ir smagas, noturīgas un citādi vairs nav pietiekami mazināmas. Šādu lēmumu pieņem ārstniecības komanda, izvērtējot pacienta stāvokli, vēlmes, pārstāvja iesaisti, aprūpes mērķus un medicīnisko pamatojumu.

Ģimenei svarīgi pajautāt, kāds ir sedācijas mērķis, ko tā mainīs, ko tā nemainīs, kā tiks vērots pacienta komforts un kā tuvinieki var būt klāt. Atklāta saruna mazina bailes, ka zāles tiek lietotas steigā vai bez pietiekama pamatojuma.

Latvijas konteksts

Latvijā zāļu lēmumus dzīves noslēgumā nedrīkst atstāt tikai ģimenes ziņā. Paliatīvās aprūpes komanda pacienta dzīvesvietā var palīdzēt izvērtēt simptomus, izskaidrot zāļu plānu un atbalstīt tuviniekus, ja trauksme vai apjukums pastiprinās. Ģimenei jāzina, kam zvanīt dienā, naktī un brīvdienās.

Ja vajadzīgs plašāks skaidrojums par aprūpi Latvijā, var sākt ar rakstu Hospisa aprūpe Latvijā. Zāļu drošības jautājumos tas neaizstāj ārstu, bet palīdz saprast, kāpēc komandai, plānam un skaidrai komunikācijai ir tik liela nozīme.

Ko pajautāt ārstam vai māsai

• Vai redzamais vairāk līdzinās trauksmei, delīrijam vai terminālam nemieram.
• Kādi cēloņi jau ir pārbaudīti un kuri vēl jāizvērtē.
• Kāds ir katras nozīmētās zāles mērķis.
• Kā saprast, ka zāles palīdz.
• Kādas blaknes jāvēro tuvākajās stundās.
• Ko darīt, ja cilvēks vairs nevar norīt.
• Kam zvanīt, ja nemiers pastiprinās naktī vai brīvdienā.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai ģimene drīkst pati palielināt devu

Nē. Devu un lietošanas veidu drīkst noteikt un mainīt tikai ārstniecības persona. Ja zāles nepalīdz vai cilvēks kļūst miegaināks, apjukušāks vai nemierīgāks, jāzvana komandai.

Vai apjukums vienmēr nozīmē dzīves pēdējās stundas

Nē. Apjukums var parādīties dažādu iemeslu dēļ, tostarp infekcijas, sāpju, urīna aiztures, aizcietējuma, zāļu blakņu vai miega trūkuma dēļ. Dažus cēloņus iespējams mazināt arī tad, ja slimība ir smaga.

Vai nomierinošas zāles vienmēr nozīmē atteikšanos no aprūpes

Nē. Pareizi lietotas zāles var būt daļa no rūpīgas aprūpes, ja tās mazina ciešanas un tiek vērotas. Atteikšanās no aprūpes būtu situācija, kurā nav skaidra mērķa, novērošanas un sarunas ar pacientu vai viņa pārstāvi.

Noslēgumā

Trauksme un apjukums dzīves noslēgumā prasa mieru, nevis minējumus. Ģimene palīdz visvairāk, ja apraksta redzamo, nepalielina zāles pati un prasa skaidru plānu. Ārstniecības personas uzdevums ir izvērtēt cēloni, mazināt ciešanas un izskaidrot, kā zāles lietot droši katrā konkrētā situācijā, arī tad, ja stāvoklis mainās ļoti ātri.

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti tā, lai tie tieši atbalsta raksta tēmu un rāda vairākas veselības sistēmas.

• Marie Curie par delīriju paliatīvajā aprūpē
• NCI par delīriju un vēža aprūpi
• NICE par mirstoša pieaugušā aprūpi pēdējās dienās
• NICE kvalitātes standarts par aprūpi pēdējās dzīves dienās
• Marie Curie par zālēm pēdējās dzīves dienās
• Marie Curie par nacionālajām dzīves noslēguma aprūpes vadlīnijām
• CareSearch Austrālijā par delīriju paliatīvajā aprūpē
• Healthdirect Austrālijā par delīriju un apjukumu
• Canadian Virtual Hospice par simptomiem un veselības bažām
• Palliaweb Nīderlandē par delīriju paliatīvajā fāzē
• Palliaweb par delīriju miršanas fāzē
• HAS Francijā par sedāciju un ciešanu mazināšanu dzīves beigās
• AWMF Vācijā par trauksmi un delīriju paliatīvajā aprūpē
• NHS England par demenci un paliatīvu pieeju dzīves noslēgumā
• NVD par paliatīvās aprūpes komandu un zāļu drošību Latvijā
• Likumi Latvijā par paliatīvās aprūpes komandas pakalpojumu

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.