Īsā atbilde Bērnam jāskaidro, ka tuvinieks mirst, vienkārši, patiesi un atbilstoši viņa vecumam. Bērnam nav vajadzīgi sarežģīti medicīniski apraksti, bet viņam vajag saprast, ka slimība ir ļoti nopietna, ka pieaugušie par viņu rūpēsies un ka notiekošais nav viņa vaina. Labāk nelietot mulsinošus tēlus, ka cilvēks aizies gulēt vai aizbrauks tālu prom. Bērns var sākt baidīties no miega vai gaidīt, ka cilvēks atgriezīsies. Saudzīga patiesība parasti ir drošāka nekā miglaini vārdi. Kāpēc bērniem vajag skaidrību Bērni pamana vairāk, nekā pieaugušie reizēm domā. Viņi redz klusas sarunas virtuvē, nogurušas sejas, ārstus, zāles, aizvērtas durvis un izmaiņas mājās. Ja pieaugušie neko neskaidro, bērns sāk aizpildīt klusumu ar savu iztēli. Iztēle var būt biedējošāka par patiesību. Bērns var domāt, ka viņš kaut ko izdarīja nepareizi, ka slimība ir lipīga, ka arī citi tūlīt nomirs vai ka pieaugušie viņu vairs nepamana. Tāpēc skaidrojums nav bērna apgrūtināšana. Tas ir veids, kā viņu pasar...

Jautājums 77 no 200. Vai bērnam drīkst ļaut atvadīties no mirstoša tuvinieka? Bērns smagu slimību ģimenē parasti jūt ātrāk, nekā pieaugušie domā. Viņš pamana klusumu, aizvērtas durvis, satrauktus skatienus un izmainītu ikdienu. Tāpēc jautājums nav tikai par vienu apmeklējumu pie gultas. Tas ir jautājums par patiesību, drošību un bērna tiesībām nebūt izslēgtam no ģimenes pieredzes. Īsā atbilde Jā, bērnam drīkst ļaut atvadīties, ja tas notiek mierīgi, bērna vecumam saprotamā valodā un bez piespiešanas. Bērnam nav jānes pieaugušo emocionālā nasta, bet viņam drīkst dot iespēju redzēt, pajautāt, uzzīmēt, pateikt dažus vārdus vai vienkārši pabūt blakus tik ilgi, cik viņš pats spēj. Atvadīšanās bērnam nav jāizskatās kā ilga saruna. Reizēm tā ir minūte pie durvīm, pieskāriens rokai, zīmējums uz galdiņa vai mierīgs teikums, ka tuvinieks ir ļoti slims un ģimene ir kopā. Svarīgākais ir nevis rituāla pilnība, bet drošs pieaugušais, kurš bērnu sagatavo un pēc tam paliek pieejams jautāju...

Jautājums 78 no 200. Kā runāt ar pusaudzi par hospisa aprūpi? Bērni un pusaudži smagu slimību ģimenē jūt ļoti tieši. Viņiem vajadzīgi skaidri vārdi, droša pieaugušā klātbūtne un atļauja reaģēt savā tempā. Īsā atbilde Bērnam vajadzīga patiesa, īsa un vecumam atbilstoša informācija. Viņu nevajag biedēt ar detaļām, bet nevajag arī atstāt neziņā. Kā tas izskatās praksē? Praksē bērns var jautāt ļoti tieši un pēc piecām minūtēm aiziet spēlēties. Tas nenozīmē vienaldzību. Bērni smagu informāciju uztver pa daļām, tāpēc pieaugušajiem vajag atbildēt skaidri un ļaut jautājumiem atgriezties. Kāpēc šis jautājums ir svarīgs? Bērni bieži saprot vairāk, nekā pieaugušie cer, un mazāk, nekā pieaugušie baidās. Ja viņiem neko nepaskaidro, viņi var izdomāt vēl biedējošāku skaidrojumu paši. Tāpēc patiesība jāpasaka saudzīgi, īsi un vecumam atbilstoši. Ko tas nozīmē ikdienas aprūpē? Ikdienā bērnam vajag paredzamu pieaugušo. kādu, kurš atbild īsi, nemelo, bet arī neuzliek bērnam pieaugušo nast...

Īsā atbilde Bērni drīkst apmeklēt smagi slimu tuvinieku, ja apmeklējums ir sagatavots, bērns pats tam piekrīt un blakus ir mierīgs pieaugušais. Bērnu nevajag piespiest atvadīties, apskaut vai skatīties uz lietām, kas viņu biedē. Tikpat svarīgi ir bērnu nemaldināt ar tukšām frāzēm, jo bērni bieži jūt, ka ģimenē notiek kaut kas nopietns. Labs apmeklējums ir īss, skaidrs un bērna vecumam piemērots. Pirms ieiešanas jāpastāsta, kā cilvēks var izskatīties, vai viņš varēs runāt, vai istabā būs medicīnas aprīkojums un ka bērns drīkst iziet ārā jebkurā brīdī. Pēc tam vajadzīga saruna par redzēto un par bērna jautājumiem. Bērnam vajadzīga patiesība, ko viņš var izturēt Bērnu nav jāapber ar medicīniskām detaļām. Viņam vajadzīga vienkārša patiesība. Piemēram, ka slimība ir ļoti smaga, ārsti un aprūpes komanda palīdz mazināt ciešanas un cilvēks var būt noguris, miegains vai citāds nekā agrāk. Ja cilvēks var nomirt, to nevajag aizstāt ar neskaidriem vārdiem par aiziešanu gulēt, jo bērns tos...