Kad sērās vajadzīga profesionāla palīdzība

Cilvēks saņem profesionālu atbalstu sērās pēc tuvinieka nāves

Jautājums 80 no 200. Kad sērās pēc tuvinieka nāves vajadzīga profesionāla palīdzība?

Sēras pēc tuvinieka nāves nav slimība. Tās ir cilvēka atbilde uz zaudējumu, mīlestību, nogurumu, vainas sajūtu, tukšumu un pēkšņi pārrautu ikdienu. Tomēr reizēm sēras kļūst tik smagas, ka ģimenei ar labiem vārdiem un pacietību vien nepietiek. Tad profesionāla palīdzība nav vājuma pazīme. Tā ir drošības un cieņas daļa.

Īsā atbilde

Profesionāla palīdzība sērās ir vajadzīga, ja cilvēks ilgstoši nespēj funkcionēt, pilnībā norobežojas, zaudē miegu vai ēšanu, nespēj rūpēties par bērniem, lieto alkoholu vai zāles, lai izturētu dienu, vai sāk runāt par vēlmi nomirt. Palīdzība jāmeklē arī tad, ja sēras kļūst bīstamas bērnam, vecam cilvēkam vai pašam sērojošajam.

Nav jāgaida, līdz viss sabrūk. Saruna ar psihologu, psihoterapeitu, ģimenes ārstu, garīgās aprūpes cilvēku vai sēru atbalsta speciālistu var palīdzēt agrāk saprast, kas ir normāls sērošanas vilnis un kas jau kļūst par krīzi.

Kas sērās var būt normāli

Pirmajās nedēļās cilvēks var raudāt, dusmoties, just tukšumu, nespēt koncentrēties, aizmirst vienkāršas lietas, slikti gulēt vai justies kā miglā. Viņš var vienā dienā runāt daudz, bet nākamajā negribēt redzēt nevienu. Viņam var būt atvieglojums pēc ilgas slimības un vienlaikus vainas sajūta par šo atvieglojumu.

Šādas reakcijas pašas par sevi nenozīmē, ka cilvēks sēro nepareizi. Sēras nav taisna līnija. Tās var nākt viļņos, īpaši pēc bērēm, dokumentu kārtošanas, dzimšanas dienām, svētkiem un klusām vakara stundām. Ģimenei svarīgi neuzspiest vienu pareizo sērošanas veidu.

Kad jāpievērš īpaša uzmanība

Profesionāla palīdzība kļūst svarīga, ja sēras ne tikai sāp, bet sāk apdraudēt dzīvi, veselību vai ikdienas spēju pastāvēt. Brīdinājuma pazīmes var būt ilgstoša nespēja izkāpt no gultas, pilnīga atteikšanās no ēdiena, smaga izolācija, panikas lēkmes, pastāvīgas domas, ka dzīvei vairs nav jēgas, vai izteikumi par vēlmi sekot mirušajam.

Īpaši uzmanīgi jābūt, ja cilvēkam jau iepriekš bijusi depresija, trauksme, atkarība, paškaitējums vai ļoti traumatiska zaudējuma pieredze. Risku palielina arī vientulība, finansiālas grūtības, ģimenes konflikts, pēkšņa nāve un situācija, kur cilvēks ilgstoši aprūpējis smagi slimu tuvinieku bez atelpas.

Profesionāla palīdzība nenozīmē aizmirst

Daudzi baidās, ka palīdzības meklēšana nozīmē mēģināt ātri tikt pāri zaudējumam. Tā nav. Labs speciālists neņem prom atmiņas un neliek cilvēkam aizmirst mirušo. Viņš palīdz izturēt sāpes tā, lai cilvēks nezaudē sevi, bērnus, veselību un drošību.

Profesionāla palīdzība var būt saruna par vainas sajūtu, dusmām, neizrunātiem vārdiem, bailēm no nākamās dienas vai sajūtu, ka pēc nāves viss ir apstājies. Reizēm tā ir arī ļoti praktiska palīdzība. Sakārtot dienas ritmu, atgriezt miegu, saprast, ko darīt ar mirušā mantām, kā runāt ar bērniem un kad vajag ārsta vērtējumu.

Ja sērās ir bērni

Bērni sēro citādi nekā pieaugušie. Viņi var raudāt un pēc brīža spēlēties. Viņi var uzdot vienu un to pašu jautājumu vairākas reizes. Viņi var kļūt dusmīgi, bailīgi, klusi vai pārlieku paklausīgi. Tas nenozīmē, ka bērnam viss ir kārtībā vai ka viņš nesaprot notikušo.

Profesionāla palīdzība bērnam vai ģimenei var būt vajadzīga, ja bērns ilgstoši zaudē miegu, atsakās iet uz skolu, baidās palikt viens, vaino sevi nāvē, kļūst agresīvs, atkārtoti runā par savu nāvi vai strauji mainās viņa uzvedība. Pieaugušajiem nav jāgaida, kamēr bērna ciešanas kļūst skaļas.

Aprūpētāja sēras pēc ilgas slimības

Ja cilvēks ilgstoši aprūpējis smagi slimu tuvinieku, pēc nāves var parādīties ne tikai skumjas, bet arī ķermeņa izsīkums. Dažiem pazūd ikdienas uzdevumi, kas līdz tam turēja viņus kopā. Citi jūt atvieglojumu un pēc tam vainu. Vēl citi turpina dzīvot trauksmes režīmā, it kā tūlīt atkal būs jāpārbauda elpa, zāles vai zvans.

Šādā situācijā palīdzība var būt vajadzīga ne tāpēc, ka cilvēks mīlēja par maz, bet tāpēc, ka viņš pārāk ilgi dzīvoja pārspriegumā. Ķermenim un prātam vajag laiku, lai izietu no aprūpes dežūras stāvokļa.

Kā ģimene var palīdzēt

Ģimene un draugi bieži saka, ka nezina, ko darīt. Dažreiz labākā palīdzība nav liels padoms, bet konkrēta klātbūtne. Atnest ēdienu, aizvest bērnu uz skolu, palīdzēt ar dokumentiem, sakārtot vienu zvanu, palikt blakus klusumā vai atgādināt, ka palīdzību drīkst meklēt arī tad, ja no malas šķiet, ka cilvēks turas.

Nav vērts teikt, ka laiks visu dziedēs, ka jābūt stipram vai ka mirušais negribētu redzēt asaras. Šādi teikumi var palielināt vientulību. Labāk sacīt, ka es nezinu ideālos vārdus, bet es varu būt blakus šodien. Ja gribi, mēs kopā varam atrast cilvēku, ar kuru par šo runāt profesionāli.

Latvijas konteksts

Latvijā sēru atbalsts var būt pieejams caur ģimenes ārstu, psihologu, psihoterapeitu, sociālo dienestu, krīzes tālruni, reliģisku kopienu vai nevalstiskām organizācijām. Ja cilvēkam ir domas par paškaitējumu vai tūlītēju bīstamību, jārīkojas kā krīzes situācijā un jāmeklē neatliekama palīdzība.

Plašāks pārskats par aprūpi dzīves beigās Latvijā ir galvenajā rakstā Hospisa aprūpe Latvijā. Šis raksts koncentrējas tikai uz sērām un brīdi, kad ģimenei vajadzīga profesionāla palīdzība pēc tuvinieka nāves.

Kad palīdzība jāmeklē nekavējoties

Ir brīži, kuros nav jāgaida nākamā diena vai jācer, ka cilvēks pats nomierināsies. Ja sērojošais runā par paškaitējumu, atvadās no cilvēkiem tā, it kā grasītos aiziet no dzīves, meklē līdzekļus sev kaitēt, paliek viens ļoti bīstamā stāvoklī vai vairs nespēj parūpēties par bērniem, vajadzīga tūlītēja palīdzība. Šādos brīžos ģimenei nav jārisina viss ar sarunām vien.

Nekavējoties jāmeklē arī ārsta vai krīzes palīdzība, ja cilvēkam ir smaga apjukuma epizode, ilgstošs bezmiegs ar izsīkumu, nekontrolēta alkohola vai nomierinošu līdzekļu lietošana, vardarbības risks vai pilnīgs atteikums ēst un dzert. Sēras var būt ļoti sāpīgas, bet drošība ir pirmais uzdevums.

Ko pajautāt speciālistam

Vai šīs reakcijas vēl atbilst sēru procesam vai jau vajadzīga papildu palīdzība?
Ko darīt, ja cilvēks runā par vēlmi nomirt?
Kā palīdzēt bērnam, kurš pēkšņi mainījis uzvedību?
Kā atšķirt sēras no depresijas vai trauksmes stāvokļa?
Kur vērsties, ja ģimenei nav spēka meklēt palīdzību pašai?

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai sērās vienmēr vajag psihologu?

Nē. Daudzi cilvēki sēro ar ģimenes, draugu un kopienas atbalstu. Speciālists vajadzīgs tad, ja sāpes kļūst bīstamas, ļoti ieilgst vai cilvēks vairs nespēj droši dzīvot ikdienā.

Vai ir par agru meklēt palīdzību pirmajās nedēļās?

Nav par agru, ja cilvēkam ir ļoti smagi, ir krīzes pazīmes vai ģimene baidās par drošību. Palīdzību drīkst meklēt uzreiz.

Vai atvieglojums pēc nāves ir slikta zīme?

Nē. Pēc ilgas slimības atvieglojums var būt normāla reakcija. Tas nenozīmē, ka cilvēks mīlēja mazāk.

Ko darīt, ja cilvēks atsakās no palīdzības?

Var palikt klātesošs, piedāvāt konkrētu praktisku soli un atkārtot piedāvājumu vēlāk. Ja ir paškaitējuma risks, drošība ir svarīgāka par gaidīšanu.

Avoti un tālāka lasīšana

Rakstam izmantoti avoti par profesionālu palīdzību sērās, sarežģītām sērām, bērnu sērām un atbalstu pēc tuvinieka nāves.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu. Ja parādās domas par paškaitējumu, vēlme nomirt, nespēja parūpēties par bērniem vai tūlītējs drošības risks, jāmeklē neatliekama palīdzība.

Meklēt šajā emuārā