Vai pacients dzird, ja šķiet, ka viņš guļ vai nereaģē? Hospisa aprūpe ģimenēm
Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās
Vai pacients dzird, ja šķiet, ka viņš guļ vai nereaģē
Īsā atbilde
Jā, ir iespējams, ka pacients dzird vai uztver pazīstamas balsis arī tad, ja viņš šķiet dziļi aizmidzis vai nereaģē. To nevar droši pateikt katrā konkrētā brīdī, bet aprūpē dzīves beigās drošākais un cieņpilnākais pieņēmums ir runāt tā, it kā cilvēks varētu dzirdēt.
Tas nenozīmē, ka ģimenei jāmēģina viņu modināt vai panākt atbildi. Drīzāk vajag runāt mierīgi, īsi un saudzīgi, nespriest par pacientu tā, it kā viņa nebūtu klāt, un saglabāt telpā mieru. Pat ja cilvēks neatbild, balss, pieskāriens un cieņpilna klātbūtne var būt nozīmīga.
Kāpēc nevar spriest tikai pēc reakcijas
Dzīves beigās cilvēks var zaudēt spēju atvērt acis, runāt, saspiest roku vai atbildēt uz jautājumu. Tas nenozīmē, ka pilnīgi viss uztveres process ir izslēgts. Ķermenis var būt pārāk vājš reakcijai, pat ja pazīstama balss joprojām sasniedz cilvēku.
Tāpēc nav pareizi teikt, ka pacients noteikti neko nedzird. Tikpat nepareizi būtu apsolīt, ka viņš noteikti saprot katru vārdu. Precīzākais un cilvēcīgākais ceļš ir runāt mierīgi, bez steigas un bez prasības atbildēt.
Ko saka pētījumi un aprūpes pieredze
Pētījumi par dzirdi dzīves beigās rāda, ka daļai nereaģējošu pacientu var saglabāties smadzeņu reakcijas uz skaņu. Tas nenozīmē pilnu sarunas izpratni, bet tas atbalsta piesardzīgu pieeju. Nevajag runāt tā, it kā cilvēks telpā vairs nebūtu.
Hospisa un paliatīvās aprūpes materiālos ģimenēm bieži iesaka turpināt runāt ar pacientu normālā balsī. Pazīstama balss var palīdzēt saglabāt mieru, pat ja ārēja atbilde vairs nav iespējama.
Kā runāt ar cilvēku, kurš neatbild
Vislabāk runāt īsi un vienkārši. Es esmu blakus. Tu neesi viens. Mēs tevi mīlam. Tev nav jāatbild. Šādas frāzes nerada pienākumu un neprasa spēku. Tās dod klātbūtni.
Nevajag uzdot daudz jautājumu, uz kuriem cilvēks vairs nespēj atbildēt. Nevajag prasīt, lai viņš pamirkšķina, pakustina roku vai pierāda, ka dzird. Tas var radīt slodzi. Labāk runāt tā, lai atbilde nav vajadzīga.
Par ko nerunāt pie pacienta gultas
Nevajag pie pacienta gultas strīdēties, skaļi runāt par viņa nāvi, dalīt mantas, apspriest konfliktus vai runāt par viņu kā par priekšmetu. Pat ja šķiet, ka viņš nereaģē, šāda saruna nav cieņpilna.
Ja jāapspriež sarežģīti praktiski jautājumi, labāk iziet citā telpā. Pie pacienta gultas jāpaliek mieram, pazīstamām balsīm un sajūtai, ka cilvēks joprojām tiek uztverts kā cilvēks.
Pieskāriens un klusums
Dažreiz vārdi nav vajadzīgi. Var turēt roku, sakārtot segu, samitrināt lūpas, mierīgi sēdēt blakus. Ja cilvēks ir jutīgs pret pieskārienu vai sāpes pastiprinās, pieskāriens jāpielāgo vai jāizbeidz.
Klusums nav tukšums. Klusums var būt saudzīga klātbūtne. Ģimenei nav visu laiku jārunā, lai pierādītu mīlestību. Reizēm mierīga sēdēšana blakus ir tieši tas, kas pacientam vajadzīgs.
Kā pasargāt pacientu no trokšņa
Ja cilvēks nereaģē, ģimene dažreiz sāk runāt skaļāk, ieslēdz televizoru vai apspriež daudz lietu vienlaikus. Tas var radīt lieku slodzi. Labāk telpā uzturēt mierīgu balsu līmeni, mazināt pēkšņus trokšņus un atstāt tikai to skaņu, kas cilvēkam var būt pazīstama un droša.
Var noderēt klusa mūzika, ja pacientam tā agrāk patika, bet arī mūziku nevajag lietot kā fonu bez pārtraukuma. Dzīves beigās maņas var kļūt citādas. Tas, kas agrāk bija patīkams, tagad var nogurdināt. Tāpēc jāvēro seja, elpa un ķermeņa saspringums.
Ja ģimene nav vienisprātis
Vienam tuviniekam var šķist, ka ar pacientu jāturpina daudz runāt. Citam var šķist, ka vajadzīgs pilnīgs klusums. Abi var gribēt labu. Labāk vienoties par saudzīgu vidusceļu. Īsas mierīgas frāzes, pazīstama balss, brīži klusumam un cieņa pret pacienta mieru.
Ja rodas strīds, to nevajag risināt pie gultas. Pat ja pacients neatbild, viņš nav pazudis no telpas. Ģimene var iziet koridorā vai citā istabā, vienoties un atgriezties mierīgāk. Tas ir aprūpes jautājums, nevis tikai pieklājība.
Kā vērot, vai cilvēkam nav ciešanu
Ja pacients neatbild, ģimene joprojām var vērot seju, elpu, ķermeņa saspringumu, vaidus, pieres saraukumu, nemierīgas kustības un reakciju uz pieskārienu. Šīs pazīmes nevar aizstāt medicīnisku izvērtējumu, bet tās palīdz saprast, vai jāzvana aprūpes komandai.
Svarīgi ir neizdarīt vienu no divām kļūdām. Nevajag pieņemt, ka cilvēks neko nejūt tikai tāpēc, ka neatbild. Nevajag arī paniski pieņemt, ka katra kustība nozīmē ciešanas. Labāk pierakstīt pazīmes un mierīgi pārrunāt tās ar ārstu vai māsu.
Kādu sarunu izvēlēties
Visdrošākā ir vienkārša, pazīstama un mierīga saruna. Var stāstīt, kas ir telpā, kāds ir dienas laiks, ka ģimene ir blakus. Var pateikt dažus svarīgus vārdus, bet nevajag pārpludināt cilvēku ar garām atzīšanās runām, ja viņš ir ļoti vājš.
Ja ģimene nezina, ko teikt, pietiek ar klusu klātbūtni un dažiem īsiem teikumiem. Tu neesi viens. Es esmu tepat. Tev nav jāatbild. Šādi vārdi neprasa spēku un nepārvērš pēdējo posmu par sarunas eksāmenu.
Ko darīt, ja ģimene grib atvadīties
Atvadas var teikt arī tad, ja cilvēks neatbild. Var pateikt paldies, piedod, es tevi mīlu, mēs būsim kopā. Labāk runāt vienkārši un patiesi, nevis meklēt perfektu tekstu.
Svarīgi neatstāt pacienta priekšā smagu emocionālu nastu. Ja tuvinieks saka, ka pacients drīkst atpūsties un ka viņš nav viens, tas bieži ir saudzīgāk nekā izmisīga lūgšanās nepamest ģimeni.
Latvijas konteksts
Latvijā ģimenei bieži pietrūkst skaidrojuma par to, kas notiek, kad cilvēks kļūst miegains vai nereaģē. Par to jārunā ar ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes mobilo komandu. Jāprasa, kādas pārmaiņas ir sagaidāmas un kuras pazīmes nozīmē ciešanas.
Ja pacients ir mājās, ģimenei jāzina, ka nereaģēšana pati par sevi ne vienmēr nozīmē pamest aprūpi. Joprojām svarīga ir poza, mute, elpa, sāpes, miers telpā un cieņpilna attieksme.
Kopsavilkums
Ja pacients guļ vai nereaģē, nav iespējams droši zināt, ko viņš dzird. Tāpēc labāk runāt tā, it kā viņš varētu dzirdēt. Tas ir drošāk, saudzīgāk un cieņpilnāk.
Ģimenei nav jāpanāk atbilde. Pietiek ar mierīgu balsi, īsām frāzēm, klātbūtni, roku, klusumu un cieņu. Dzīves beigās cilvēks nedrīkst kļūt par telpā neesošu personu tikai tāpēc, ka viņš vairs nespēj reaģēt.
Biežākie jautājumi
Vai pacients var dzirdēt, ja neatbild
Jā, tas ir iespējams. To nevar droši pierādīt katrā brīdī, bet labāk runāt tā, it kā cilvēks varētu dzirdēt.
Vai pacientu vajag modināt, lai viņš atbildētu
Nē. Nav jāprasa atbilde vai reakcija. Labāk runāt īsi, mierīgi un bez spiediena.
Ko teikt pacientam, kurš nereaģē
Var teikt, ka esat blakus, ka viņš nav viens, ka viņu mīlat un ka viņam nav jāatbild.
Vai drīkst runāt par praktiskām lietām pie gultas
Svarīgus konfliktus, mantu jautājumus un smagas sarunas labāk pārcelt uz citu telpu.
Vai klusums ir slikti
Nē. Mierīgs klusums un klātbūtne bieži ir ļoti saudzīga palīdzība.
Saistītie raksti
- Ko darīt, ja pacients vairāk guļ
- Vai drīkst pacientu modināt ēšanai vai zālēm
- Kā ģimenei būt klāt dzīves beigās
- Galvenais raksts par hospisa aprūpi Latvijā
Avoti un tālāka lasīšana
- Pētījums par dzirdes saglabāšanos dzīves beigās
- University of British Columbia par dzirdi nereaģējošiem pacientiem
- Hospice Foundation par nereaģēšanu un iespējamu dzirdi
- Better Health par bezsamaņu, dzirdi un klātbūtni
- Healthdirect Australia par saudzīgu komfortu paliatīvajā aprūpē
- Marie Curie par pēdējām dzīves dienām un apziņas pārmaiņām
- Hospice UK par pēdējām dzīves dienām un nereaģēšanu
- NHS par pārmaiņām pēdējās stundās un dienās
- National Cancer Institute par vēža pacienta pēdējām dienām
- National Cancer Institute profesionāļiem par apziņas pārmaiņām dzīves beigās
- Cancer Research UK par pēdējām dienām un samaņas pārmaiņām
- Canadian Virtual Hospice par pēdējām nedēļām un dienām
- MyHealth Alberta par pēdējām dienām un komunikāciju
- NICE par komunikāciju un komfortu pēdējās dzīves dienās
- AAFP par biežiem simptomiem dzīves beigās
- NVD par paliatīvo aprūpi Latvijā
- Likumi par paliatīvās aprūpes noteikumiem
Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.
