Jautājums 115 no 200 Kā runāt ar ģimeni, kas uzstāj uz barošanu, ja pacients dzīves beigās ēd arvien mazāk vai vairs negrib ēst. Īsā atbilde Ar ģimeni jārunā nevis kā ar cilvēkiem, kuri dara kaut ko nepareizi, bet kā ar cilvēkiem, kuri baidās pazaudēt pēdējo iespēju rūpēties. Ēdiens ģimenei bieži nozīmē mīlestību, pienākumu un cerību. Tāpēc vārdi nebarojiet vai vairs nevajag ēst var izklausīties nežēlīgi, pat ja medicīniski tie ir pamatoti. Labāka saruna sākas ar atzīšanu, ka tuvinieki grib palīdzēt. Pēc tam var mierīgi skaidrot, ka dzīves beigās ķermenis bieži vairs nespēj izmantot ēdienu tāpat kā agrāk. Mērķis nav atņemt ēdienu. Mērķis ir dot tikai tik daudz, cik pacients vēlas un var droši panest, vienlaikus saglabājot mutes mitrināšanu, cieņu un klātbūtni. Kāpēc ēdiens ģimenei ir tik jūtīga tēma Tuviniekiem ēdiens reti ir tikai kalorijas. Tā ir zupa, karote, bērnības atmiņa, mājas smarža un sajūta, ka vēl var kaut ko izdarīt. Kad pacients atsakās no ēdiena, ģimene bieži to ...

Jautājums 88 no 200. Vai drīkst dot alkoholu, ja pacients dzīves beigās ļoti vēlas malku vīna, alus vai cita pazīstama dzēriena? Īsā atbilde Dažās situācijās neliels alkohola daudzums var būt pieļaujams garšas, ieraduma vai dzīves kvalitātes dēļ, taču ģimene to nedrīkst izlemt automātiski. Vispirms ārstam, māsai vai farmaceitam jāizvērtē zāļu mijiedarbība, rīšanas drošība, apziņas līmenis, elpošana, aknu darbība, asinsspiediens un citi individuāli riski. Ja cilvēks saņem opioīdus, nomierinošas zāles vai miega līdzekļus, alkohols var pastiprināt miegainību un elpošanas nomākumu. Dzīves noslēguma aprūpe ņem vērā cilvēka vēlmes, tomēr cieņa nenozīmē ignorēt drošību. Pareizā atbilde nav visiem vienāda. Tā jāatrod sarunā ar pacientu un ārstniecības personu, kura pārzina konkrēto veselības stāvokli un visu zāļu sarakstu. Kāpēc vienkārša atļauja nav droša Alkohola iedarbība ļoti vājam cilvēkam var būt daudz spēcīgāka nekā agrāk. Mazāks ķermeņa svars, nepietiekama ēšana un dzeršan...

Jautājums 118 no 200. Vai saldumi dzīves beigās ir aizliegti? Dzīves beigās mazs saldējuma kumoss, pudiņš vai mīļākais deserts var būt viens no retajiem patīkamajiem mirkļiem. Ģimene reizēm baidās to piedāvāt diabēta, “neveselīga ēdiena” vai ierastās diētas dēļ. Hospisa aprūpē ēšanas mērķis bieži mainās. no ilgtermiņa slimību profilakses uz komfortu, baudu un pacienta izvēli. Īsā atbilde Nē, saldumi dzīves beigās nav automātiski aizliegti. Nelielu daudzumu parasti var piedāvāt, ja pacients to vēlas un spēj droši norīt. Taču diabēta, ļoti augsta glikozes līmeņa simptomu, sliktas dūšas, mutes sāpju vai norīšanas grūtību gadījumā plāns jāapspriež ar aprūpes komandu. Kāpēc ierastā diēta var mainīties? Stingras diētas parasti veidotas, lai mazinātu komplikāciju risku mēnešos un gados. Dzīves noslēgumā pacienta prioritātes var būt citas. mazāk diskomforta, iecienīta garša un iespēja pašam izvēlēties. Tas nenozīmē, ka veselības problēmas tiek ignorētas; tas nozīmē, ka ārstēšanas...

Jautājums 120 no 200. Kā saprast, ka ēdināšana rada vairāk kaitējuma nekā labuma? Īsā atbilde. Ēdināšana var kļūt par slogu, ja tā pacientam vairs nesniedz baudu vai atvieglojumu, bet atkārtoti izraisa klepu, aizrīšanos, elpas trūkumu, sāpes, sliktu dūšu, paniku, izteiktu nogurumu vai notiek pret cilvēka skaidri paustu nevēlēšanos. Viena pazīme pati par sevi vēl neļauj secināt, ka ēšana jāpārtrauc. Jāvērtē pacienta vēlme, modrība, norīšanas spēja, slimības posms un aprūpes mērķis. Šādā brīdī rūpes nebeidzas. Mainās rūpju veids. Ģimene var pāriet no centieniem pabeigt porciju uz mutes kopšanu, maziem piedāvājumiem komfortam, drošu pozicionēšanu un mierīgu klātbūtni. Lēmums jāapspriež ar ārstniecības personu, jo apetītes mazināšanās, disfāgija un aspirācijas risks nav viens un tas pats. Mazāka apetīte vēl nenozīmē kaitējumu Smagas slimības laikā cilvēks bieži vēlas mazāk ēdiena. To var izraisīt nelabums, aizcietējums, sāpes, mutes sausums, zāļu iedarbība, nomāktība, apjukums ...