Īsā atbilde Ģimene drīkst saudzīgi ierobežot apmeklējumus, ja smagi slims cilvēks ātri nogurst, kļūst satraukts, viņam vajadzīgs klusums vai ir infekcijas un drošības risks. Tas nav sods radiniekiem un nav atteikšanās no mīlestības. Hospisa aprūpē robežas palīdz pasargāt pacienta spēkus, miegu, elpu, privātumu un cieņu. Vislabāk darbojas skaidra un īsa vienošanās. Viena ģimenes kontaktpersona pasaka, kad apmeklējums iespējams, cik ilgs tas būs un kā cilvēki var nodot mīlestību citā veidā. Ja robežas tiek skaidrotas mierīgi, citiem vieglāk saprast, ka centrā ir pacienta vajadzības, nevis ģimenes vēlme kādu izslēgt. Kāpēc apmeklējumi var kļūt par slodzi Dzīves noslēguma posmā pat īsa saruna var prasīt daudz spēka. Cilvēks var gribēt redzēt tuviniekus, bet vienlaikus nespēt ilgi klausīties, atbildēt vai noturēt uzmanību. Dažreiz pēc apmeklējuma viņš ilgi guļ, elpo smagāk vai kļūst apjucis. Tas nenozīmē, ka apmeklētāji rīkojušies ļauni. Tas nozīmē, ka pacienta spēku krājums ir maz...

Jautājums 94 no 200 Apmeklējumi hospisa aprūpē ir ļoti cilvēciska lieta. Cilvēki grib atnākt, pateikt svarīgo, būt blakus un reizēm vienkārši redzēt, ka tuvinieks nav viens. Tas var dot pacientam mieru un piederības sajūtu. Tomēr dzīves noslēgumā cilvēka spēks var būt tik ierobežots, ka pat mīļi cilvēki, labas sarunas un sirsnīgi nodomi kļūst par slodzi. Tāpēc svarīgākais nav saskaitīt cilvēkus pēc viena noteikuma. Svarīgākais ir saprast, cik klātbūtnes šis pacients šodien spēj panest, nezaudējot mieru, elpu, iespēju gulēt un sajūtu, ka viņš pats vēl drīkst izvēlēties. Īsā atbilde Apmeklētāju ir par daudz tad, ja pacients vizītes laikā vai pēc tās kļūst izteikti noguris, apjucis, nemierīgs, aizver acis, novēršas, sāk elpot saspringtāk, kļūst viegli aizkaitināms vai vairs nespēj atpūsties. Hospisa aprūpē apmeklējumu daudzumu nosaka pacienta spēks un vēlmes, nevis radinieku steiga paspēt atnākt. Laba ģimenes vienošanās palīdz ne tikai pacientam. Tā pasargā arī tuviniekus no ...

Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās Kā organizēt tuvinieku apmeklējumus dzīves beigās Īsā atbilde Apmeklējumus dzīves beigās vajag organizēt pēc pacienta spēka, nevis pēc radinieku grafika. Vislabāk darbojas īsas, mierīgas un iepriekš saskaņotas vizītes. Galvenais jautājums nav, cik cilvēku vēl paspēs atnākt. Galvenais jautājums ir, vai pacients pēc apmeklējuma jūtas drošāk, mierīgāk un mazāk noguris. Kāpēc apmeklējumi jāplāno Dzīves beigās cilvēka spēks var mainīties ļoti ātri. No rīta viņš var gribēt satikties, bet pēcpusdienā vairs nevar runāt. Tāpēc apmeklējumi jāplāno elastīgi un ar iespēju tos atcelt bez aizvainojuma. Daudz cilvēku vienā telpā var dot mīlestības sajūtu, bet var arī radīt troksni, karstumu, smaržas, spriedzi un nogurumu. Pacients var negribēt sāpināt citus un tāpēc nepasaka, ka viņam jau ir par daudz. Labs apmeklējumu plāns aizsargā pacientu un arī palīdz ģimenei. Visi zina, kad drīkst nākt, cik ilgi palikt un kurš pieņem lēmumu, ja paci...

Jautājums no sērijas par aprūpi dzīves beigās Vai pacientam jāatbild uz visiem zvaniem dzīves beigās Īsā atbilde Nē, pacientam nav jāatbild uz visiem zvaniem. Dzīves beigās pacienta miers, nogurums, sāpes, elpas trūkums un tiesības klusēt var būt svarīgākas par vēlmi visiem visu paskaidrot. Tuvinieki drīkst palīdzēt saziņu sakārtot tā, lai cilvēks nezaudē spēku. Zvani var palikt, bet tiem jāseko pacienta pašsajūtai, nevis citu cilvēku steidzamai vajadzībai saņemt atbildi. Kāpēc zvani var nogurdināt Smagi slims cilvēks bieži dzīvo ar ļoti ierobežotu spēku. Saruna, kas veselam cilvēkam šķiet īsa, pacientam var prasīt elpu, uzmanību un emocionālu piepūli. Ja zvani nāk viens pēc otra, cilvēks var justies tā, it kā viņam visu dienu jābūt pieejamam citiem. Dažreiz pacients neatbild nevis tāpēc, ka nevēlas attiecības. Viņš vienkārši nevar. Viņam var būt grūti turēt telefonu, atcerēties sarunas gaitu, runāt bez klepus vai izturēt balsis, kurās jūtamas bailes un asaras. Ģimenei...