Ja pacients saka, ka grib iet mājās, lai gan jau atrodas savās mājās, vispirms nevajag strīdēties par adresi. Šie vārdi bieži izsaka ilgas pēc drošības, pazīstamības, miera vai cilvēka no agrāka dzīves posma. Tie var būt saistīti arī ar demenci, delīriju, sāpēm, elpas trūkumu, nogurumu vai bailēm. Tuvinieka uzdevums nav pierādīt, ka pacients kļūdās. Svarīgāk ir uzklausīt sajūtu, pārbaudīt komfortu un pamanīt, vai nav jaunu simptomu, par kuriem jāziņo aprūpes komandai. Frāze var būt emocionāli smaga. Ģimene ir centusies izveidot drošu vidi, bet cilvēks tomēr saka, ka nav mājās. Tas nenozīmē, ka aprūpe ir slikta vai ka pacients noraida savus tuviniekus. Slimības laikā vietas un laika izjūta var mainīties. Vārds mājas reizēm kļūst par nosaukumu sajūtai, kuru cilvēks vairs nespēj aprakstīt citādi. Ko cilvēkam var nozīmēt mājas Mājas var būt bērnības dzīvoklis, lauku sēta, agrāka ģimenes dzīve vai laiks, kad cilvēks jutās stiprs un patstāvīgs. Viņš var meklēt vecākus, dzīvesbiedru ...

Jautājums ģimenei Kā ģimene var praktiski palīdzēt apjukušam pacientam? Īsā atbilde Pirmais solis ir drošība un miers. Apjukušam cilvēkam nevajag daudz skaidrojumu, strīdus vai steigu. Viņam vajag pazīstamu balsi, vienkāršus vārdus, maigu gaismu, drošu vidi un cilvēku blakus, kurš nepadara situāciju vēl skaļāku. Ja apjukums ir pēkšņs, stiprs vai saistīts ar sāpēm, elpas trūkumu, halucinācijām, drudzi, kritieniem vai nespēju urinēt, jāsazinās ar ārstu, māsu vai aprūpes komandu. Mierināšana palīdz, bet tā nedrīkst aizstāt medicīnisku izvērtējumu, ja situācija mainās strauji. Runājiet īsi un mierīgi Apjukušam pacientam gari paskaidrojumi bieži kļūst par vēl vienu slodzi. Labāk lietot īsas frāzes. Es esmu tepat. Tu esi mājās. Tagad mēs pagriezīsimies uz sāniem. Tev nav jāceļas. Šādi teikumi palīdz vairāk nekā garš stāsts par to, kāpēc viņš kļūdās. Svarīgs ir balss tonis. Ja ģimene runā satraukti, pacients var uztvert nevis vārdus, bet briesmu sajūtu. Ja runa ir lēna ...

Jautājums ģimenei Vai apjukums dzīves beigās vienmēr ir normāls? Īsā atbilde Apjukums dzīves beigās ir biežs, bet to nevajag automātiski uzskatīt par nekaitīgu. Smagas slimības pēdējā posmā cilvēks var kļūt miegaināks, mazāk orientēties laikā, runāt saraustīti vai redzēt lietas citādi nekā iepriekš. Daļa no tā var būt saistīta ar slimības progresēšanu. Tomēr pēkšņs vai strauji pieaugošs apjukums var būt delīrija pazīme. Tas var būt saistīts ar sāpēm, infekciju, elpas trūkumu, urīna aizturi, aizcietējumu, zāļu ietekmi, dehidratāciju vai orgānu darbības pasliktināšanos. Tāpēc ģimenei jāvēro izmaiņas un jāzina, kad jāsazinās ar ārstu vai māsu. Ko ģimene parasti pamana Apjukums var sākties ļoti klusi. Cilvēks jautā vienu un to pašu, neatceras, kur atrodas, sajauc dienu ar nakti, kļūst aizdomīgs vai saka, ka istabā ir cilvēki, kuru tur nav. Reizēm viņš izskatās mierīgs, bet vārdi kļūst neskaidri. Citreiz viņš kļūst nemierīgs, mēģina celties un nevar saprast, kāpēc ģimen...