Vai hospisa pacientam vajag regulāri mērīt asinsspiedienu un temperatūru? Hospisa aprūpe ģimenēm

Asinsspiediena un temperatūras mērījumi hospisa aprūpē, kad tie palīdz pacienta komfortam

Jautājums 50 no 200: Vai hospisa pacientam vajag regulāri mērīt asinsspiedienu un temperatūru?

Kad ģimene sastopas ar smagu slimību, jautājumi bieži atnāk klusi: vakarā, pēc sarunas ar ārstu, pie gultas vai brīdī, kad mājās pēkšņi kļūst pārāk daudz neziņas.

Īsā atbilde

Atbilde jāvērtē pēc pacienta stāvokļa, drošības un viņa vēlmēm. Dažās situācijās pietiek ar vienkāršu atbalstu, citās nepieciešams ārstniecības personas izvērtējums.

Kāpēc šis jautājums ir svarīgs?

Ģimenei ēdiens un ūdens bieži nozīmē rūpes un mīlestību. Tieši tāpēc ir tik grūti pieņemt, ka dzīves noslēgumā organisms var vairs negribēt vai nespēt uzņemt ierasto daudzumu. Šeit svarīgi domāt nevis par porciju, bet par drošību, mutes komfortu un pacienta pašsajūtu.

Ko tas nozīmē ikdienas aprūpē?

Ikdienā jāpiedāvā mazi malki vai kumosi tikai tad, ja pacients ir pietiekami modrs un spēj droši norīt. Ja ēšana kļūst mokoša, aprūpes uzsvars var pāriet uz lūpu un mutes mitrināšanu, garšas sajūtu un mierīgu klātbūtni bez spiediena.

Ko ģimene var darīt praktiski?

  • pirms aprūpes darbības īsi paskaidrot, kas notiks, un pajautāt piekrišanu;
  • pierakstīt jautājumus ārstam vai māsai, lai saruna nekļūtu saraustīta;
  • noskaidrot, kuri simptomi jāvēro katru dienu;
  • vienoties, kam zvanīt dienā, vakarā un brīvdienās;
  • saglabāt pacienta vēlmes par aprūpes vietu, klātbūtni un privātumu;

Kad jāsazinās ar aprūpes komandu?

Ar aprūpes komandu jāsazinās, ja simptomi kļūst izteiktāki, pacienta stāvoklis mainās vai ģimenei nav skaidrs, kā rīkoties. Labāk pajautāt agrāk, kamēr situāciju vēl var mierīgi izskaidrot un sakārtot.

Ko nevajadzētu darīt pašiem?

Nevajadzētu palikt vieniem ar neskaidriem jautājumiem vai pieņemt lielus aprūpes lēmumus tikai pēc minējumiem. Ja situācija mainās, drošāk ir pierakstīt novērojumus un lūgt ārstniecības personas vai aprūpes komandas izvērtējumu.

Kā saglabāt mierīgu un cieņpilnu klātbūtni?

Klātbūtne šajā tēmā bieži nozīmē pacietību: nepiespiest, nesteidzināt un nepadarīt ēdienu par pārbaudījumu. Maigs pieskāriens, samitrinātas lūpas un droša poza var būt ļoti praktiska mīlestības forma.

Aprūpe dzīves noslēgumā nav sacensība ar ideālu. Tā ir pacietīga pielāgošanās cilvēkam, viņa spēkam, viņa robežām un ģimenes iespējām.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai atteikšanās no ēdiena nozīmē, ka ģimene dara par maz?

Nē. Dzīves noslēgumā apetīte bieži samazinās slimības procesa dēļ. Ģimene var palīdzēt ar mutes komfortu, drošu pozu un piedāvājumu bez piespiešanas.

Kad ēdināšana jāpārtrauc un jālūdz padoms?

Ja parādās klepus, aizrīšanās, mitra balss, panika vai izteikts nogurums, ēdināšana jāpārtrauc un jālūdz ārstniecības personas izvērtējums.

Avoti un tālāka lasīšana

Raksts balstīts uz starptautiski atzītiem paliatīvās un dzīves noslēguma aprūpes principiem. Avoti izmantoti kā informatīvs pamats, teksts ir latviski pielāgots ģimenēm saprotamā valodā.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Komentāri

Ierakstīt komentāru