Kā runāt ar pacientu, kurš baidās? Hospisa aprūpe ģimenēm
Īsā atbilde
Ar pacientu, kurš baidās, jārunā mierīgi, īsi un patiesi. Nav jāsteidzas bailes izlabot ar tukšiem mierinājumiem. Dažreiz svarīgākais ir palikt blakus un parādīt, ka cilvēks nav viens.
Ja bailes saistās ar sāpēm, elpas trūkumu, apjukumu, bezmiegu vai paniku, tā nav tikai sarunas tēma. Tad jāsazinās ar ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes komandu, jo bailēm var būt ārstējams fizisks iemesls.
Ko pacients patiesībā var jautāt
Pacients var teikt, ka viņam ir bail, bet aiz šiem vārdiem var slēpties dažādi jautājumi. Vai man sāpēs. Vai es smaksu. Vai es nosmakšu. Vai ģimene mani pametīs. Vai es būšu nasta. Vai es nomiršu viens.
Tuviniekiem nav jāzina visas atbildes. Taču viņiem nav jābēg no jautājuma. Var teikt, ka šis ir grūts jautājums, bet ģimene paliks blakus un kopā ar komandu meklēs veidu, kā mazināt ciešanas.
Kāpēc tukšs mierinājums nepalīdz
Frāze viss būs labi reizēm nāk no mīlestības, bet pacientam tā var skanēt kā aizvērta saruna. Ja cilvēks jūt, ka viņa ķermenis mainās, viņš var saprast, ka viss nebūs tāpat kā agrāk.
Drošāk ir teikt patiesi. Es nezinu visu, bet es esmu te. Mēs jautāsim ārstam par sāpēm. Mēs nepametīsim tevi vienu. Mēs darīsim visu, lai tev būtu mierīgāk.
Latvijas konteksts
Latvijā daudzas sarunas par bailēm notiek mājās, nevis kabinetā. Ģimene bieži ir pirmais cilvēku loks, kas dzird pacienta trauksmi naktī, pēc simptomu pasliktināšanās vai pēc ārsta vizītes.
Tāpēc ģimenei vajag skaidru plānu. Kam zvanīt, ja ir elpas trūkums. Ko darīt, ja sāpes pastiprinās. Kā rīkoties, ja pacients kļūst apjucis. Kad jāsauc neatliekama palīdzība. Šie jautājumi jāuzdod ģimenes ārstam, ārstējošajam speciālistam, mobilajai komandai vai pakalpojuma sniedzējam.
Bailes kļūst mazākas, ja ir ne tikai mīlestība, bet arī zināms nākamais solis.
Kā sākt sarunu
Var apsēsties blakus, nevis stāvēt virs pacienta. Var runāt lēnāk. Var pajautāt, no kā tieši šobrīd ir visvairāk bail. Ja cilvēks negrib runāt, nav jāspiež. Var palikt klusumā.
Labs sākums var būt vienkāršs. Es redzu, ka tev ir bail. Vai tu vari pateikt, kas šobrīd ir visgrūtākais. Es palikšu tepat. Ja tas ir par sāpēm vai elpu, mēs tūlīt jautāsim komandai.
Ko darīt, ja pacients runā par nāvi
Ja pacients pats sāk runāt par nāvi, nav obligāti jāmaina tēma. Var klausīties. Var pajautāt, ko viņš gribētu sakārtot, kam piezvanīt, ko pateikt, ko turēt tuvumā.
Šāda saruna nav nāves pasteidzināšana. Tā var būt cilvēka mēģinājums saglabāt kontroli, cieņu un attiecību tuvumu laikā, kad ķermenis kļūst vājāks.
Kad jāpiesaista komanda
Ja bailes kļūst par paniku, ja cilvēks nespēj gulēt, ja baidās no elpošanas, ja parādās apjukums vai ja pacients saka, ka ciešanas vairs nav izturamas, ģimenei nevajag mēģināt visu atrisināt ar sarunu.
Tad jāzvana ārstam, māsai vai paliatīvās aprūpes komandai. Sāpes, elpas trūkums, delīrijs, urīna aizture, zāļu blaknes un citi fiziski iemesli var pastiprināt bailes. Tie jāvērtē profesionāli.
Ko teikt ģimenei pašai sev
Man nav jāzina perfekti vārdi. Man jābūt godīgam un mierīgam. Es drīkstu atzīt, ka arī man ir grūti. Es drīkstu lūgt palīdzību. Pacienta bailes nav jānes vienam cilvēkam.
Hospisa aprūpē saruna nav priekšnesums. Tā ir klātbūtne, kurā cilvēks drīkst baidīties un tomēr netiek atstāts viens.
Biežākie jautājumi
Vai drīkst jautāt pacientam, no kā viņš baidās?
Jā. Tas bieži ir labāk nekā minēt. Jautājums jāuzdod mierīgi un bez spiediena.
Vai jāslēpj savas emocijas?
Nē. Tuvinieks drīkst būt aizkustināts, bet pacientam nav jāuzņemas viņa mierināšana.
Vai bailes vienmēr ir psiholoģiskas?
Nē. Bailes var pastiprināt sāpes, elpas trūkums, apjukums, zāļu ietekme vai miega trūkums. Tāpēc jāiesaista komanda.
Ko darīt, ja pacients negrib runāt?
Jāciena klusums. Var palikt blakus, piedāvāt ūdeni mutei, sakārtot spilvenu un pateikt, ka saruna būs iespējama vēlāk.
Saistītie raksti
- Ko darīt, ja ģimene nezina, ko teikt
- Vai drīkst runāt ar pacientu par nāvi
- Vai teikt pacientam patiesību par stāvokli
- Kā palīdzēt cilvēkam, kurš jūtas kā nasta
Avoti un tālāka lasīšana
- NVD informācija par mobilajām komandām dzīvesvietā
- Labklājības ministrija par pakalpojumu dzīvesvietā
- Likumi lv paliatīvās aprūpes noteikumi
- WHO par paliatīvo aprūpi
- WHO Eiropas birojs par paliatīvo aprūpi
- NICE dzīves noslēguma aprūpes organizēšana
- NICE aprūpe pēdējās dzīves dienās
- Marie Curie par saziņu paliatīvajā aprūpē
- Marie Curie par sarunu ar bērniem smagas slimības laikā
- Canadian Virtual Hospice par sarunu ar mirstošu cilvēku
- Canadian Virtual Hospice par nāves un miršanas sarunām
- Korejas pētījums par komunikāciju dzīves beigās
- palliAGED par sarunu dzīves beigās
- Palliative Care Network of Wisconsin par ģimenes sagatavošanu
- Unity Health Toronto sarunu padomi
- AMA Journal of Ethics par komunikāciju dzīves beigās
- CareSearch par mirstoša cilvēka aprūpi
- ELDAC Home Care Toolkit
- Palliaweb par paliatīvo aprūpi mājās
- Francijas HAS par paliatīvās aprūpes saglabāšanu mājās
- Vācijas Veselības ministrija par smagi slimajiem un mirstošajiem
- Japānas paliatīvās medicīnas biedrības publikācijas
Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.
