Kā runāt ar pacientu, kurš baidās? Hospisa aprūpe ģimenēm

Īsā atbilde

Ar pacientu, kurš baidās, jārunā mierīgi, īsi un patiesi. Nav jāsteidzas bailes izlabot ar tukšiem mierinājumiem. Dažreiz svarīgākais ir palikt blakus un parādīt, ka cilvēks nav viens.

Ja bailes saistās ar sāpēm, elpas trūkumu, apjukumu, bezmiegu vai paniku, tā nav tikai sarunas tēma. Tad jāsazinās ar ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes komandu, jo bailēm var būt ārstējams fizisks iemesls.

Ko pacients patiesībā var jautāt

Pacients var teikt, ka viņam ir bail, bet aiz šiem vārdiem var slēpties dažādi jautājumi. Vai man sāpēs. Vai es smaksu. Vai es nosmakšu. Vai ģimene mani pametīs. Vai es būšu nasta. Vai es nomiršu viens.

Tuviniekiem nav jāzina visas atbildes. Taču viņiem nav jābēg no jautājuma. Var teikt, ka šis ir grūts jautājums, bet ģimene paliks blakus un kopā ar komandu meklēs veidu, kā mazināt ciešanas.

Kāpēc tukšs mierinājums nepalīdz

Frāze viss būs labi reizēm nāk no mīlestības, bet pacientam tā var skanēt kā aizvērta saruna. Ja cilvēks jūt, ka viņa ķermenis mainās, viņš var saprast, ka viss nebūs tāpat kā agrāk.

Drošāk ir teikt patiesi. Es nezinu visu, bet es esmu te. Mēs jautāsim ārstam par sāpēm. Mēs nepametīsim tevi vienu. Mēs darīsim visu, lai tev būtu mierīgāk.

Vispirms saprast no kā cilvēks baidās

Bailes kļūst vieglāk saprotamas, ja tās sadala mazākos jautājumos. Cilvēks var baidīties no sāpēm, elpas trūkuma, vientulības, samaņas zaudēšanas, atkarības no citiem vai tā, kas notiks ar ģimeni. Dažreiz viņš baidās nevis no nāves, bet no iepriekš redzēta smaga miršanas stāsta. Tuviniekam nav jāmin. Var mierīgi pajautāt, kura doma šobrīd biedē visvairāk.

Vienā sarunā pietiek ar vienu jautājumu. Pēc atbildes var īsi pārstāstīt dzirdēto un pārbaudīt, vai saprasts pareizi. Šāda atspoguļošana rāda, ka cilvēka teiktais nav pazudis steigā. Ja pacients klusē, pauzi nevajag tūlīt aizpildīt ar padomiem. Klusums var būt laiks, kurā viņš meklē vārdus vai atgūst spēku.

Bailēm var būt arī fizisks iemesls. Strauja elpa, jaunas sāpes, delīrijs, urīna aizture, zāļu izmaiņas vai miega trūkums var pastiprināt trauksmi. Tādēļ ģimenei jāpastāsta komandai, kad bailes sākās, kas notika pirms tam un kādi simptomi parādījās vienlaikus.

Patiesa drošība nav tukšs solījums

Neviens tuvinieks nevar apsolīt, ka nebūs grūtu brīžu. Toties var apsolīt konkrētu rīcību. Var pateikt, ka par sāpēm tiks ziņots ārstam, ka elpošanas pārmaiņu gadījumā ir zināms tālruņa numurs un ka cilvēks netiks atstāts viens pret savu gribu. Konkrēts solis bieži nomierina vairāk nekā vispārīgs mierinājums.

Ja atbilde nav zināma, godīgi vārdi saglabā uzticēšanos. Var atzīt, ka ģimene nezina, kas notiks rīt, bet noskaidros šodienas jautājumu. Cerību nav nepieciešams atņemt. To var pārvietot no neiespējama solījuma uz sasniedzamu mērķi, piemēram, mierīgāku nakti, mazākām sāpēm, mīļu cilvēku klātbūtni vai sakārtotu sarunu.

Dažiem pacientiem svarīgi ir garīgi vai eksistenciāli jautājumi. Tad var pajautāt, vai viņš vēlas sarunu ar kapelānu, garīdznieku, psihologu vai uzticamu cilvēku. Tuviniekam nav jāuzņemas atbildēt uz jautājumiem, kuriem nav vienas atbildes.

Sagatavot plānu vakaram un naktij

Bailes mēdz pastiprināties tumsā, klusumā un tad, kad dienas komanda vairs nav sasniedzama ierastajā veidā. Vēl dienas laikā ģimene var noskaidrot, kam zvanīt vakarā, naktī un brīvdienās, kuri simptomi prasa steidzamu palīdzību un ko drīkst darīt līdz speciālista atbildei.

Pie gultas var nolikt vienu skaidri uzrakstītu kontaktu sarakstu, aprūpes plānu un ārsta norādījumus par zālēm. Telpā palīdz pazīstama gaisma, ērta poza, klusa balss un pēc iespējas mazāk cilvēku vienlaikus. Ja pacientam mieru dod konkrēta mūzika, lūgšana, pieskāriens vai pazīstams priekšmets, to var iekļaut vakara ritmā.

Arī tuvinieka miers ir daļa no drošas vides. Ja aprūpētājs ir izsmelts, viņa balss un kustības kļūst straujākas. Ģimenei ir vērts sadalīt dežūras un atļaut vienam cilvēkam atpūsties. Palīdzības lūgšana nenozīmē, ka pacients tiek pamests. Tā palīdz saglabāt klātbūtni, kas nav tikai fiziska, bet arī mierīga un uzmanīga.

Latvijas konteksts

Latvijā daudzas sarunas par bailēm notiek mājās, nevis kabinetā. Ģimene bieži ir pirmais cilvēku loks, kas dzird pacienta trauksmi naktī, pēc simptomu pasliktināšanās vai pēc ārsta vizītes.

Tāpēc ģimenei vajag skaidru plānu. Kam zvanīt, ja ir elpas trūkums. Ko darīt, ja sāpes pastiprinās. Kā rīkoties, ja pacients kļūst apjucis. Kad jāsauc neatliekama palīdzība. Šie jautājumi jāuzdod ģimenes ārstam, ārstējošajam speciālistam, mobilajai komandai vai pakalpojuma sniedzējam.

Bailes kļūst mazākas, ja ir ne tikai mīlestība, bet arī zināms nākamais solis.

Kā sākt sarunu

Var apsēsties blakus, nevis stāvēt virs pacienta. Var runāt lēnāk. Var pajautāt, no kā tieši šobrīd ir visvairāk bail. Ja cilvēks negrib runāt, nav jāspiež. Var palikt klusumā.

Labs sākums var būt vienkāršs. Es redzu, ka tev ir bail. Vai tu vari pateikt, kas šobrīd ir visgrūtākais. Es palikšu tepat. Ja tas ir par sāpēm vai elpu, mēs tūlīt jautāsim komandai.

Ko darīt, ja pacients runā par nāvi

Ja pacients pats sāk runāt par nāvi, nav obligāti jāmaina tēma. Var klausīties. Var pajautāt, ko viņš gribētu sakārtot, kam piezvanīt, ko pateikt, ko turēt tuvumā.

Šāda saruna nav nāves pasteidzināšana. Tā var būt cilvēka mēģinājums saglabāt kontroli, cieņu un attiecību tuvumu laikā, kad ķermenis kļūst vājāks.

Kad jāpiesaista komanda

Ja bailes kļūst par paniku, ja cilvēks nespēj gulēt, ja baidās no elpošanas, ja parādās apjukums vai ja pacients saka, ka ciešanas vairs nav izturamas, ģimenei nevajag mēģināt visu atrisināt ar sarunu.

Tad jāzvana ārstam, māsai vai paliatīvās aprūpes komandai. Sāpes, elpas trūkums, delīrijs, urīna aizture, zāļu blaknes un citi fiziski iemesli var pastiprināt bailes. Tie jāvērtē profesionāli.

Ko teikt ģimenei pašai sev

Man nav jāzina perfekti vārdi. Man jābūt godīgam un mierīgam. Es drīkstu atzīt, ka arī man ir grūti. Es drīkstu lūgt palīdzību. Pacienta bailes nav jānes vienam cilvēkam.

Hospisa aprūpē saruna nav priekšnesums. Tā ir klātbūtne, kurā cilvēks drīkst baidīties un tomēr netiek atstāts viens.

Biežākie jautājumi

Vai drīkst jautāt pacientam, no kā viņš baidās?

Jā. Tas bieži ir labāk nekā minēt. Jautājums jāuzdod mierīgi un bez spiediena.

Vai jāslēpj savas emocijas?

Nē. Tuvinieks drīkst būt aizkustināts, bet pacientam nav jāuzņemas viņa mierināšana.

Vai bailes vienmēr ir psiholoģiskas?

Nē. Bailes var pastiprināt sāpes, elpas trūkums, apjukums, zāļu ietekme vai miega trūkums. Tāpēc jāiesaista komanda.

Ko darīt, ja pacients negrib runāt?

Jāciena klusums. Var palikt blakus, piedāvāt ūdeni mutei, sakārtot spilvenu un pateikt, ka saruna būs iespējama vēlāk.

Saistītie raksti

• Ko darīt, ja ģimene nezina, ko teikt
• Vai drīkst runāt ar pacientu par nāvi
• Vai teikt pacientam patiesību par stāvokli
• Kā palīdzēt cilvēkam, kurš jūtas kā nasta

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti tieši par pacientu bailēm trauksmi atklātu sarunu fizisku simptomu izvērtēšanu un ģimenes mierīgu klātbūtni dzīves noslēgumā.

• Latvijas klīniskais algoritms par pacientu bailēm un ģimenes psiholoģisko atbalstu paliatīvajā aprūpē
• NVD par pacientu un ģimenes atbalstu paliatīvajā aprūpē Latvijā
• Pacientu tiesību likums par pacientu informēšanu gribu un cieņpilnu saziņu
• Marie Curie par sarunu ar pacientu kurš baidās vai izjūt emocionālu distresu
• Marie Curie profesionālais ceļvedis par pacientu bailēm un emocionālu aprūpi
• Marie Curie par sarunu ar pacientu kurš baidās no miršanas
• Palliaweb vadlīnija par pacientu bailēm miršanas posmā
• Palliaweb par saziņu ar pacientu kuram ir bailes vai trauksme
• Palliaweb kvalitātes standarts par pacientu baiļu atklātu apspriešanu dzīves noslēgumā
• NICE ieteikumi par pacientu baiļu simptomu izvērtēšanu pēdējās dzīves dienās
• NCI par to kā uzklausīt pacientu bailes no vientulības sāpēm un kontroles zaudēšanas
• NCI par pacientu bailēm raizēm un emocionālu atbalstu
• NCI profesionālais pārskats par pacientu bailēm trauksmi un fiziskiem cēloņiem
• Canadian Virtual Hospice par sarunu ar pacientu kurš baidās un tuvojas dzīves noslēgumam
• CareSearch par saziņu ar pacientu bailēm un ģimenes iesaisti
• Francijas HAS par pacientu baiļu uzklausīšanu un tuvinieku atbalstu dzīves noslēgumā
• Vācijas paliatīvās medicīnas vadlīnijas par pacientu bailēm un simptomu izvērtēšanu
• Japānas pētījums par pacientu bailēm nenoteiktību un ģimenes saziņu dzīves noslēgumā

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.