Ar ko hospisa aprūpe atšķiras no paliatīvās aprūpes?
Kad ģimenē kāds smagi saslimst, līdzās rūpēm par tuvinieka veselību rodas daudz jautājumu. Kā mazināt sāpes? Kā nodrošināt pienācīgu aprūpi mājās? Kur meklēt palīdzību, ja slimība turpina progresēt un ierastās ārstēšanas iespējas kļūst ierobežotas?
Šādās situācijās cilvēki nereti pirmo reizi sastopas ar jēdzieniem paliatīvā aprūpe un hospisa aprūpe. Lai gan abi aprūpes veidi ir cieši saistīti, to nozīme un uzdevumi nav pilnīgi vienādi.
Izpratne par šīm atšķirībām palīdz ģimenei laikus pieņemt pārdomātus lēmumus un nodrošināt slimajam cilvēkam nepieciešamo atbalstu.
Kas ir paliatīvā aprūpe?
Paliatīvā aprūpe ir visaptveroša medicīniska, psiholoģiska, sociāla un garīga atbalsta sistēma cilvēkiem, kuri dzīvo ar smagu, dzīvību apdraudošu slimību.
Tās galvenais uzdevums ir mazināt ciešanas un palīdzēt saglabāt iespējami labu dzīves kvalitāti.
Paliatīvā aprūpe neaprobežojas tikai ar cilvēka dzīves pēdējām dienām vai nedēļām. Kā skaidro Pasaules Veselības organizācija, tā var būt nepieciešama jau slimības agrīnā posmā, arī tad, ja pacients turpina saņemt ārstēšanu, kuras mērķis ir ierobežot slimības attīstību vai pagarināt dzīvi.
Piemēram, cilvēkam ar onkoloģisku slimību paliatīvā aprūpe var palīdzēt mazināt sāpes, sliktu dūšu, nogurumu un trauksmi, vienlaikus turpinot onkologa nozīmēto ārstēšanu.
Savukārt pacientiem ar smagu sirds mazspēju, progresējošām neiroloģiskām slimībām vai hroniskām plaušu slimībām šāda palīdzība var būt nepieciešama ilgstoši.
Būtiski saprast, ka paliatīvā aprūpe nav atteikšanās no ārstēšanas. Tā ir ārstniecības un aprūpes pieeja, kurā uzmanības centrā ir ne tikai slimība, bet arī cilvēka pašsajūta, vajadzības un dzīves kvalitāte.
Kas ir hospisa aprūpe?
Hospisa aprūpe ir īpaši organizēta paliatīvās aprūpes forma, kas paredzēta cilvēkiem dzīves noslēguma posmā, kad slimība ir progresējusi un galvenā uzmanība jāpievērš simptomu atvieglošanai, komfortam un cieņpilnai aprūpei.
Hospisa aprūpes būtība nav tikai medicīnisku procedūru veikšana. Tā ietver cilvēka fizisko, emocionālo un sociālo vajadzību izpratni, kā arī atbalstu viņa tuviniekiem.
Cilvēkam, kurš tuvojas dzīves noslēgumam, joprojām ir svarīgi justies droši, būt uzklausītam, saglabāt iespēju pieņemt lēmumus un pēc iespējas ilgāk piedalīties savas dzīves norisēs.
Hospisa aprūpe nenozīmē, ka medicīniskā palīdzība tiek pārtraukta. Arī šajā posmā pacientam var būt nepieciešami medikamenti, brūču aprūpe un cita ārstniecība, ja tā palīdz mazināt ciešanas vai uzlabot pašsajūtu. Par katras ārstēšanas vai procedūras piemērotību lemj kopā ar aprūpes komandu, ņemot vērā pacienta vēlmes un veselības stāvokli.
Atšķirība ir ārstēšanas mērķī. Priekšplānā izvirzās cilvēka komforts un viņa paša vēlmes, nevis slimības apkarošana par katru cenu.
Latvijā šādu aprūpi iespējams nodrošināt arī pacienta dzīvesvietā, iesaistot paliatīvās aprūpes mobilo komandu.
Kāda ir galvenā atšķirība?
Paliatīvā aprūpe ir plašāks jēdziens. Tā var būt nepieciešama dažādās smagas slimības stadijās un turpināties mēnešiem vai gadiem.
Hospisa aprūpe ir vērsta uz dzīves noslēguma posmu, kad īpaši svarīga kļūst ciešanu mazināšana, drošības sajūta, cilvēka cieņa un ģimenes atbalsts.
Paliatīvo aprūpi iespējams apvienot ar slimību ierobežojošu ārstēšanu. Hospisa aprūpē galvenā uzmanība tiek pievērsta tādai ārstniecībai un aprūpei, kas sniedz pacientam reālu labumu un palīdz saglabāt iespējami labu dzīves kvalitāti.
Abos gadījumos svarīgākais ir cilvēks, nevis tikai viņa diagnoze.
Kad ģimenei vajadzētu domāt par hospisa aprūpi?
Viens no sarežģītākajiem jautājumiem, ar ko saskaras tuvinieki, ir piemērotā brīža izvēle.
Ģimenes bieži cer, ka slimnieka stāvoklis uzlabosies, un vilcinās runāt par hospisa aprūpi, jo šādu sarunu uztver kā atteikšanos no cerības.
Tomēr savlaicīga palīdzības piesaiste var atvieglot gan pacienta, gan viņa tuvinieku ikdienu.
Par nepieciešamību izvērtēt hospisa aprūpes iespējas var liecināt strauja slimības progresēšana, pieaugošs nespēks, ilgstoša atrašanās gultā, grūtības uzņemt uzturu un šķidrumu, izteiktas sāpes, elpas trūkums vai citi simptomi, kurus kļūst arvien grūtāk kontrolēt.
Svarīgs signāls ir arī situācija, kad ārstējošie ārsti secina, ka slimības gaitu vairs nav iespējams būtiski ietekmēt ar līdzšinējo ārstēšanu.
Tomēr neviena atsevišķa pazīme pati par sevi nenozīmē, ka cilvēkam noteikti nepieciešama hospisa aprūpe. Lēmums jāpieņem, izvērtējot pacienta veselības stāvokli, prognozi, vajadzības un viņa paša vēlmes.
Latvijā valsts apmaksātajam paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojumam pacienta dzīvesvietā ir noteikti saņemšanas kritēriji. Ja pacients ir mājās, par nosūtījumu uz konsiliju jājautā ģimenes ārstam vai ārstējošajam speciālistam. Ja pacients ir slimnīcā, par izvērtēšanu jājautā viņa ārstējošajai komandai.
Hospisa aprūpe nav tikai medicīna
Par hospisa aprūpes nozīmi daudz stāsta ilggadējās medicīnas māsas un bijušās sociālā uzņēmuma «Hospiss Māja» galvenās māsas Tatjanas Jirgensones profesionālā pieredze.
Intervijā žurnālam «Ko Ārsti Tev Nestāsta» Tatjana Jirgensone stāsta, cik nozīmīga cilvēka dzīves noslēgumā līdzās medicīniskajai palīdzībai var būt vienkārša cilvēciska klātbūtne.
Dažkārt pacientam visvairāk nepieciešams, lai kāds apsēstos viņam blakus, uzklausītu, paturētu roku vai ļautu izrunāt bailes, kuras viņš nevēlas atklāt saviem tuviniekiem.
Cilvēks, kurš zaudējis spēju patstāvīgi pārvietoties, ēst vai par sevi parūpēties, nezaudē tiesības uz cieņu, izvēli un personisku attieksmi.
Tieši šī izpratne ir cieņpilnas hospisa aprūpes pamatā.
Tatjanas Jirgensones pieredze atgādina arī par kādu būtisku patiesību. Smagi slims cilvēks nav tikai medicīnisku manipulāciju saņēmējs. Viņam joprojām ir savas atmiņas, attiecības, vēlmes, bailes un cerības.
Tādēļ laba hospisa aprūpe prasa ne vien profesionālas medicīniskās zināšanas, bet arī spēju ieklausīties un saprast, kas konkrētajam cilvēkam šajā dzīves posmā ir vissvarīgākais.
Kāpēc hospisa aprūpē tik svarīgs ir ģimenes atbalsts?
Smaga slimība ietekmē ne tikai pacientu. Tā maina visas ģimenes ikdienu.
Tuviniekiem nereti nākas apgūt aprūpes prasmes, pielāgot mājokli, organizēt medikamentu lietošanu un vienlaikus tikt galā ar nogurumu, trauksmi un emocionālu spriedzi.
Daudzi baidās pieļaut kļūdas. Citi izjūt vainas apziņu, jo nespēj nodrošināt tik daudz palīdzības, cik vēlētos.
Hospisa aprūpes komandas uzdevums ir atbalstīt arī šos cilvēkus.
Speciālisti var palīdzēt izprast slimības norisi, apgūt nepieciešamās aprūpes iemaņas, atpazīt satraucošus simptomus un saprast, kā rīkoties sarežģītās situācijās.
Ģimenei ir svarīgi zināt, pie kā vērsties pēc padoma un kādu palīdzību iespējams saņemt.
Cieņpilna aprūpe nozīmē arī respektēt tuvinieku emocionālās robežas. Neviens nedrīkst pieņemt, ka ģimenes locekļi bez profesionāla atbalsta spēs paveikt visu, ko ikdienā dara apmācīti veselības aprūpes speciālisti.
Vai hospisa aprūpe nozīmē atteikšanos no cerības?
Šis ir viens no izplatītākajiem un sāpīgākajiem pārpratumiem.
Hospisa aprūpe nenozīmē, ka cilvēks tiek pamests vai ka viņa dzīvība kļuvusi mazāk vērtīga.
Mainās palīdzības prioritātes.
Ja slimību vairs nav iespējams izārstēt, joprojām ir ļoti daudz, ko iespējams darīt cilvēka labā. Var mazināt sāpes, atvieglot elpošanu, samazināt trauksmi, nodrošināt higiēnu, palīdzēt saglabāt saikni ar tuviniekiem un radīt pēc iespējas mierīgāku vidi.
Cerība ne vienmēr nozīmē izveseļošanos.
Dažkārt tā ir cerība pavadīt vēl vienu dienu bez stiprām sāpēm, satikt tuvu cilvēku, atgriezties mājās vai vienkārši būt kopā ar ģimeni.
Šīs vēlmes nav mazāk nozīmīgas par vēlmi izveseļoties.
Vai hospisa aprūpe paredzēta tikai onkoloģiskiem pacientiem?
Nē. Hospisa aprūpe nav paredzēta tikai cilvēkiem ar ļaundabīgiem audzējiem.
Tā var būt nepieciešama arī pacientiem ar progresējošām neiroloģiskām slimībām, smagu sirds vai elpošanas mazspēju un citām neārstējamām slimībām dzīves noslēguma posmā.
Izšķiroša nozīme ir ne tikai diagnozei, bet arī slimības gaitai, pacienta funkcionālajam stāvoklim, prognozei un nepieciešamajam aprūpes apjomam.
Vienlaikus jāņem vērā, ka valsts apmaksāta pakalpojuma piešķiršanas nosacījumi var būt konkrētāki par hospisa aprūpes vispārējo medicīnisko definīciju.
Vai hospisa aprūpi var saņemt ilgāk par sešiem mēnešiem?
Pat pieredzējuši ārsti nevar precīzi paredzēt, cik ilgi cilvēks dzīvos ar progresējošu slimību. Prognoze nav noteikts dzīves ilguma termiņš.
Latvijā prognozētā dzīvildze līdz sešiem mēnešiem ir viens no valsts apmaksātā mobilās komandas pakalpojuma saņemšanas kritērijiem, nevis noteikts pakalpojuma ilgums. Ministru kabineta noteikumu Nr. 112 13. punktā sešu mēnešu paiešana pati par sevi nav minēta kā pakalpojuma izbeigšanas pamats.
Ja slimības gaita atšķiras no sākotnējās prognozes vai mainās pacienta vajadzības, turpmākais aprūpes plāns jāpārrunā ar ārstu vai mobilās komandas koordinatoru.
Vai pacients var atteikties no hospisa aprūpes?
Pacienta gribai un informētai piekrišanai ir būtiska nozīme.
Cilvēkam ir tiesības saņemt saprotamu informāciju par savu veselības stāvokli, piedāvāto ārstniecību un aprūpes iespējām, kā arī pieņemt lēmumus atbilstoši Pacientu tiesību likumam.
Ja pacients spēj patstāvīgi pieņemt lēmumus, viņa vēlmes ir jārespektē. Pacients var atteikties no piedāvātās aprūpes vai atsaukt savu piekrišanu.
Situācijās, kad cilvēks veselības stāvokļa dēļ vairs nespēj paust savu gribu, lēmumu pieņemšanā piemērojama likumā noteiktā kārtība.
Ko darīt, ja tuviniekam nepieciešama hospisa aprūpe?
Vispirms ir svarīgi pārrunāt pacienta veselības stāvokli ar ģimenes ārstu vai ārstējošo speciālistu.
Ārsts var izvērtēt simptomus, slimības progresēšanu un nepieciešamību pēc specializētas paliatīvās vai hospisa aprūpes.
Ja varētu būt nepieciešama valsts apmaksāta mobilā komanda, ārstam jāvaicā par nosūtījumu uz IV vai V līmeņa slimnīcas ārstu konsiliju. Par atbilstību šim pakalpojumam lemj konsilijs. Ja lēmums ir pozitīvs un pacients piekrīt, ārstniecības iestāde piesaka pakalpojumu.
Ģimenei ieteicams savlaicīgi noskaidrot arī to, kāda palīdzība pieejama pacienta dzīvesvietā, kā tiek organizēta medicīniskā un sociālā aprūpe un kur vērsties situācijās, kad pacienta stāvoklis pēkšņi pasliktinās.
Nav jāgaida brīdis, kad aprūpe mājās kļūst gandrīz neiespējama. Jo agrāk tiek izvērtētas palīdzības iespējas, jo vairāk laika ģimenei ir sagatavoties.
Dzīvot ar cieņu līdz pēdējam brīdim
Paliatīvā aprūpe un hospisa aprūpe nav savstarpēji pretēji jēdzieni. Tās vieno kopīgs mērķis, proti, mazināt cilvēka ciešanas un palīdzēt saglabāt iespējami labu dzīves kvalitāti.
Paliatīvā aprūpe var būt līdzās cilvēkam ilgstoši, dažādos slimības posmos. Hospisa aprūpe kļūst īpaši nozīmīga tad, kad dzīve tuvojas noslēgumam un katra diena iegūst citu vērtību.
Hospisa aprūpes būtība nav nāves gaidīšana. Tā ir rūpēšanās par dzīvi, kas cilvēkam vēl ir.
Par iespēju būt mājās, dzirdēt pazīstamas balsis, sajust tuvinieku klātbūtni, pieņemt savus lēmumus un saglabāt cieņu arī tad, kad slimība ir atņēmusi lielu daļu fizisko spēku.
Tieši tādēļ hospisa aprūpe ir ne tikai profesionāls medicīnisks un sociāls pakalpojums, bet arī sabiedrības attieksmes pret cilvēkiem viņu neaizsargātākajā dzīves posmā apliecinājums.
Cilvēka dzīves vērtību nenosaka tas, cik daudz laika viņam atlicis.
Ja vēlaties uzzināt, kā pieteikt valsts apmaksātu aprūpi Latvijā, lasiet arī mūsu rakstu «Ko darīt, lai saņemtu hospisa aprūpi Latvijā».
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai hospisa aprūpe un paliatīvā aprūpe ir viens un tas pats
Nē. Paliatīvā aprūpe ir plašāks atbalsts nopietnas slimības laikā, bet hospisa aprūpe parasti attiecas uz brīdi, kad slimība vairs nav izārstējama un galvenais mērķis ir komforts.
Vai paliatīvo aprūpi var saņemt agrāk nekā hospisa aprūpi
Jā. Paliatīvo aprūpi var piesaistīt jau tad, kad slimība rada sāpes, elpas trūkumu, trauksmi vai ģimenes slodzi, pat ja turpinās slimību ietekmējoša ārstēšana.
Vai hospisa aprūpe nozīmē atteikšanos no palīdzības
Nē. Tā nozīmē, ka palīdzība maina fokusu uz ciešanu mazināšanu, cieņu, ģimenes atbalstu un drošu aprūpes vietu.
Kurš Latvijā lemj par piemērotu aprūpes veidu
Lēmumu pieņem ārstējošais ārsts vai ģimenes ārsts, vajadzības gadījumā iesaistot konsiliju un paliatīvās aprūpes komandu.
Avoti un tālāka lasīšana
Avoti izvēlēti par hospisa un paliatīvās aprūpes atšķirību, Latvijas regulējumu, aprūpi dzīvesvietā, starptautisku praksi un ģimenes atbalstu.
- NVD par hospisa aprūpi kā paliatīvās aprūpes daļu Latvijā
- Labklājības ministrija par paliatīvās aprūpes mobilo komandu dzīvesvietā
- Likumi lv par paliatīvās aprūpes noteikumiem un hospisa aprūpes robežām
- Ārstniecības likums par hospisa aprūpi paliatīvās aprūpes definīcijā
- PVO par paliatīvo aprūpi kā plašu atbalstu pacientam un ģimenei
- ASV Medicare par hospisa aprūpi terminālas slimības gadījumā
- ASV CMS par Medicare hospisa aprūpes regulējumu un aprūpes līmeņiem
- ASV eCFR par hospisa aprūpes nosacījumiem un sertifikāciju
- NHS par hospisa aprūpi un vietām, kur to var saņemt
- NHS par paliatīvo aprūpi mājās un aprūpes vietas izvēli
- NHS England par paliatīvās un dzīves noslēguma aprūpes ambīcijām
- Marie Curie par paliatīvo aprūpi un hospisa aprūpes laiku
- Hospice UK par to, ko ģimenei nozīmē hospisa aprūpe
- Francijas valsts skaidrojums par jauno atbalsta un paliatīvās aprūpes likumu
- Vācijas veselības portāls par hospisa un paliatīvo aprūpi smagi slimiem cilvēkiem
- Nīderlandes Palliaweb par paliatīvās aprūpes kvalitātes pamatprincipiem
- Austrālijas Healthdirect par paliatīvās aprūpes mērķiem un aprūpes vietām
Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.