Vai sāpes vērtē tikai pēc skalas?

Nē. Skala palīdz, ja pacients var atbildēt. Taču jāvērtē arī seja, poza, miegs, kustības, elpa, apetīte, trauksme, pieskārienu panesība un reakcija uz aprūpi.

Ko darīt, ja pacients vairs nerunā?

Jāvēro uzvedība un ķermeņa pazīmes, jāpieraksta izmaiņas un jāziņo komandai. Nerunājošam pacientam sāpes nedrīkst pieņemt par neesošām.

Vai ģimene drīkst pati mainīt pretsāpju zāļu devas?

Nē. Ģimene drīkst un tai vajag ziņot par sāpēm, bet zāļu devas vai lietošanas biežumu maina tikai ārstniecības persona.

Kā hospisa aprūpē vērtē sāpes? Hospisa aprūpe ģimenēm

Sāpju vērtēšana hospisa aprūpē Latvijā. Pacienta sajūtas, novērojumi, sāpju skala, ģimenes pieraksti un paliatīvās aprūpes komanda

Jautājums 21 no 200 Kā hospisa aprūpē vērtē sāpes?

Īsā atbilde

Hospisa aprūpē sāpes vērtē pēc pacienta paša teiktā, ja viņš var runāt, un pēc uzmanīgiem novērojumiem, ja runāt vairs nevar. Svarīgi ir ne tikai jautāt, cik stipri sāp, bet arī saprast, kur sāp, kad sāp, kas pastiprina sāpes, kas palīdz, vai sāpes traucē gulēt, elpot, kustēties, tikt aprūpētam un būt mierā. Sāpes ir jāvērtē atkārtoti, jo dzīves beigās tās var mainīties ātri.

Kāpēc ar vienu jautājumu nepietiek

Jautājums vai sāp ir svarīgs, bet hospisa aprūpē ar to nepietiek. Daži pacienti sāpēs saka, ka viss ir labi, jo negrib apgrūtināt ģimeni. Daži baidās no stiprākām zālēm. Daži ir apjukuši vai miegaini. Daži vairs nevar skaidri runāt. Tāpēc laba sāpju vērtēšana apvieno pacienta vārdus, ģimenes novērojumus un profesionālu izvērtējumu.

Vērtēšana nav formalitāte. Tā ir veids, kā saprast, vai aprūpes plāns strādā. Ja sāpju līmenis nemazinās, ja sāpes atgriežas pirms nākamās devas vai ja aprūpes darbības kļūst nepanesamas, komandai tas jāzina. Klusēšana par sāpēm nepadara aprūpi drošāku.

Ko jautā pacientam, ja viņš var atbildēt

Ja pacients var runāt, parasti jautā, kur sāp, cik stipri sāp, kāda ir sāpju sajūta, kad sāpes sākas, kas tās pastiprina un kas palīdz. Ļoti svarīgi jautāt arī par sāpju ietekmi. Vai cilvēks var gulēt. Vai var pagriezties. Vai var mierīgi elpot. Vai sāpes pastiprinās higiēnas laikā. Vai ir pēkšņi sāpju uzliesmojumi.

Dažreiz izmanto skalu no nulles līdz desmit. Nulle nozīmē, ka nesāp. Desmit nozīmē visspēcīgākās iedomājamās sāpes. Taču skala nav mērķis pati par sevi. Mērķis ir saprast, kā cilvēks jūtas un kā panākt viņam pieņemamu komfortu.

Ko vēro ģimene

Ģimene bieži pamana to, ko komanda neredz īsā vizītē. Sejas saspringumu. Žokļa sakodienu. Vaibstu maiņu pagriešanas laikā. Elpas paātrināšanos. Roku sargāšanu. Stīvumu. Raudulību. Dusmas. Nakts nemieru. Atteikšanos kustēties. Pēkšņu klusumu. Šīs pazīmes ir svarīgas.

Ģimenei palīdz vienkāršs pieraksts. Kad sāpes parādījās. Kur tās šķita visstiprākās. Kas notika pirms tam. Vai bija kustība, klepus, pārsiešana, tualete, pozas maiņa vai trauksme. Kas palīdzēja. Cik ilgi palīdzēja. Šāds pieraksts ārstam un māsai ir daudz vērtīgāks par vispārīgu teikumu viņam visu laiku ir slikti.

Ja pacients vairs nerunā

Ja pacients vairs nespēj runāt, sāpes joprojām var būt klāt. Tad jāvēro uzvedība un ķermenis. Grimases, vaidēšana, nemiers, sargājošas kustības, paātrināta elpa, svīšana, saspringti muskuļi, pretošanās aprūpei un miega traucējumi var būt sāpju pazīmes. Šīs pazīmes nav jāinterpretē vienatnē, bet tās noteikti jāpasaka komandai.

Starptautiskie avoti īpaši uzsver, ka nerunājošiem pacientiem sāpes bieži paliek nepietiekami pamanītas. Tāpēc ģimenes novērojumi ir svarīgi. Tuvinieki pazīst pacienta ierasto sejas izteiksmi, balsi un ķermeņa valodu. Šīs zināšanas komandai var palīdzēt.

Total pain jeb kopējās sāpes

Hospisa aprūpē sāpes nav tikai nervs vai kauls. Tās var pastiprināt bailes, vientulība, neizrunāti jautājumi, kauns, trauksme, finansiālas rūpes, ģimenes konflikts vai garīgas mokas. Angļu valodā paliatīvajā aprūpē bieži lieto jēdzienu total pain. Latviski to var saukt par kopējām sāpēm.

Tas nenozīmē, ka sāpes ir izdomātas. Tas nozīmē, ka cilvēka ciešanas ir vesels tīkls. Ja cilvēks baidās nosmakt, jūtas viens vai domā, ka ir slogs ģimenei, fiziskas sāpes var kļūt grūtāk panesamas. Tāpēc laba sāpju vērtēšana ietver arī emocionālo, sociālo un garīgo pusi.

Kāpēc jāvērtē atkārtoti

Sāpes hospisa aprūpē nav vienreiz pārbaudāms fakts. Tās mainās. Mainās slimība, kustības, zāļu panesība, ēšana, rīšana, nieru darbība, miegs, trauksme un apjukums. Tāpēc sāpju vērtēšanai jāatkārtojas. Īpaši pēc zāļu maiņas, pēc kritiena, pēc jauna simptoma, pēc pārsiešanas, pēc higiēnas vai tad, ja pacients pēkšņi kļūst nemierīgs.

Ja sāpes vērtē tikai retu reizi, aprūpe sāk minēt. Ja sāpes vērtē regulāri, komanda var saprast, vai terapija palīdz un vai vajadzīga plāna maiņa. Tas ir īpaši svarīgi mājās, kur ģimene redz garākos dienas un nakts posmus.

Ko ģimene nedrīkst darīt pati

Ģimene nedrīkst pati mainīt opioīdu, nomierinošu zāļu vai citu recepšu medikamentu devas bez ārsta vai atbildīgās ārstniecības personas norādījuma. Nedrīkst arī pārtraukt zāles tikai tāpēc, ka pacients ir miegaināks, vai dot papildu devu tikai tāpēc, ka ģimenei šķiet, ka tā būs labāk. Tas var būt bīstami.

Ģimenes uzdevums ir vērot, pierakstīt, pajautāt, ziņot un lūgt palīdzību. Komandas uzdevums ir izvērtēt, vai sāpes ir pietiekami kontrolētas, vai nav blakņu, vai vajadzīga cita zāļu forma, vai sāpes nav saistītas ar aizcietējumu, urīna aizturi, infekciju, izgulējumu, lūzumu, nervu bojājumu vai citu iemeslu.

Kad jāsazinās ar komandu steidzami

Ar komandu jāsazinās, ja sāpes pēkšņi kļūst stipras, ja pacients kliedz vai vaimanā, ja sāpes neļauj pagriezties vai tikt aprūpētam, ja parādās jauns apjukums, smaga miegainība, elpas trūkums, kritiens, aizdomas par lūzumu, asiņošana, urīna aizture, stiprs aizcietējums vai zāļu blaknes. Sāpes dzīves beigās nav jācieš klusumā.

Ko rāda citu valstu pieredze

WHO uzsver agrīnu sāpju atpazīšanu un pareizu izvērtēšanu kā paliatīvās aprūpes pamatu. NICE un Marie Curie materiāli izceļ regulāru jautāšanu, sāpju cēloņu meklēšanu un ietekmi uz ikdienu. Nīderlandes vadlīnijas iesaka strukturētu sāpju anamnēzi, regulāru mērīšanu un uzmanību fiziskajai, psiholoģiskajai, sociālajai un garīgajai dimensijai. Vācijas un Japānas vadlīnijas uzsver, ka sāpju kontrole ir komandas darbs, nevis tikai recepte. Kanādas un Austrālijas materiāli palīdz ģimenei saprast, ka pacienta teiktais un tuvinieku novērojumi ir jāuztver nopietni.

Latvijā šī mācība ir ļoti praktiska. Sāpju vērtēšana hospisa aprūpē nedrīkst būt jautājums, ko uzdod tikai vizītes sākumā. Tai jābūt nepārtrauktai uzmanībai pret pacienta komfortu, drošību un cieņu.

Saistītie raksti Hospiss info

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai pacienta teiktais vienmēr ir galvenais?

Ja pacients spēj skaidri atbildēt, viņa paša teiktais ir ļoti svarīgs. Taču to papildina novērojumi, jo daži pacienti sāpes slēpj vai nespēj tās precīzi aprakstīt.

Vai nemiers var nozīmēt sāpes?

Jā, reizēm nemiers var būt sāpju pazīme. Taču nemieram var būt arī citi iemesli, piemēram, urīna aizture, aizcietējums, elpas trūkums, delīrijs vai bailes.

Vai sāpes dzīves beigās vienmēr var pilnīgi noņemt?

Ne vienmēr pilnīgi, bet ļoti bieži tās var būtiski mazināt. Mērķis ir pacientam pieņemams komforts ar pēc iespējas mazākām blaknēm.

Avoti un tālāka lasīšana

Šis raksts ir informatīvs un neaizstāj ārsta vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Sāpju, zāļu blakņu, apjukuma vai elpas trūkuma gadījumā jāsazinās ar aprūpes komandu un nedrīkst patstāvīgi mainīt recepšu zāļu devas.

Meklēt šajā emuārā