Hidratācija dzīves beigās. Kad šķidrums palīdz un kad var kaitēt

Hidratācija dzīves beigās. Mutes kopšana, nelieli malki un mierīga ģimenes klātbūtne hospisa aprūpē mājās Latvijā.

Īsā atbilde

Dzīves beigās šķidrums nav vienmēr labs un nav vienmēr slikts. Dažam pacientam neliels šķidruma mēģinājums var īslaicīgi palīdzēt, bet citam tas var palielināt tūsku, elpas trūkumu, sekrētus, nelabumu un nemieru. Tāpēc svarīgākais nav sistēma pati par sevi. Svarīgākais ir jautājums, kādu ciešanu mēs mēģinām mazināt un vai šis šķidrums tiešām palīdz šim cilvēkam.

Ģimenei bieži šķiet, ka, ja cilvēks maz dzer, viņš mokās no slāpēm. Reizēm tā ir. Bet ļoti bieži dzīves pēdējās dienās sausuma sajūtu vairāk rada sausa mute, elpošana caur muti, zāles un vājums. Tad regulāra mutes kopšana, lūpu mitrināšana un mazi droši malki, ja cilvēks tos vēlas un spēj norīt, dod vairāk komforta nekā šķidrums vēnā.

Kāpēc cilvēks dzīves beigās dzer mazāk

Kad organisms tuvojas nāvei, vielmaiņa palēninās, miegs kļūst ilgāks, rīšana vājāka un vajadzība pēc ēdiena un šķidruma bieži samazinās. Tas var izskatīties biedējoši, jo tuviniekiem ēdiens un ūdens nozīmē rūpes. Tomēr ķermenim šajā posmā bieži vairs nav tādas pašas spējas izmantot šķidrumu.

Tāpēc cilvēka nelielo dzeršanu nevajag automātiski tulkot kā pamešanu novārtā. Aprūpe turpinās, tikai tās mērķis mainās. Galvenais kļūst mutes mitrums, elpas miers, pozicionēšana, ādas komforts un cilvēka vēlmes.

Kad šķidrums var palīdzēt

Dažās situācijās šķidruma ievadīšanu var apsvērt. Piemēram, ja ir aizdomas, ka apjukumu pastiprina atgriezeniska dehidratācija, ja cilvēkam ir noteiktu zāļu radīts sausums vai ja komanda redz konkrētu simptomu, kuru varētu mazināt īss mēģinājums. Šādam lēmumam jābūt ar skaidru mērķi un novērošanu.

Labs jautājums komandai ir šāds. Kā mēs sapratīsim, ka šķidrums palīdz. Un kā mēs sapratīsim, ka tas jāpārtrauc. Ja atbildes nav, tad procedūra var kļūt par rituālu ģimenes trauksmes mazināšanai, nevis pacienta komfortam.

Kad šķidrums var kaitēt

Dzīves beigās lieks šķidrums var uzkrāties audos un plaušās. Tas var palielināt tūsku, pastiprināt elpas trūkumu, veicināt trokšņainu elpošanu, radīt nelabumu, biežāku urīna aprūpi un nemieru. Vēnas katetrs vai adata zemādā var traucēt kustībām un radīt papildu aprūpes slogu.

Tāpēc apgalvojums vairāk šķidruma vienmēr nozīmē vairāk rūpju šajā posmā nav patiess. Dažreiz tieši mazāka iejaukšanās un rūpīgāka komforta aprūpe ir saudzīgāka.

Slāpes ne vienmēr nozīmē šķidruma trūkumu

Sausa mute var būt ļoti nepatīkama arī tad, ja organismā netrūkst šķidruma tādā nozīmē, ko var atrisināt ar sistēmu. Mutes gļotādu sausina elpošana, medikamenti, skābekļa plūsma, nelabums un miegs ar atvērtu muti. Šeit ģimene var palīdzēt ļoti konkrēti.

Maiga mutes tīrīšana, lūpu balzams, mutes mitrināšana un droši mazi malki, ja cilvēks tos vēlas, ir īsta aprūpe. Tā nav mazāk vērtīga par medicīnisku procedūru. Bieži tā ir tieši tas, kas cilvēkam vajadzīgs.

Kā pieņemt lēmumu kopā ar komandu

Lēmumam par intravenozu vai zemādas šķidrumu jābūt kopīgam. Tajā jāpiedalās ārstam, māsai, pacientam, ja viņš var izteikt vēlmes, un ģimenei. Jānosauc konkrēts mērķis, sagaidāmais ieguvums, iespējamais kaitējums un brīdis, kad mēģinājums tiks pārskatīts.

Ja cilvēks iepriekš teicis, ka nevēlas liekas procedūras, tas ir jārespektē. Ja ģimene baidās, ka nedarīšana nozīmē atstāšanu, komandai jāizskaidro, ka komforta aprūpe nav pasivitāte. Tā ir aktīva ciešanu mazināšana ar citiem līdzekļiem.

Ko ģimene var darīt mājās

Ģimene var regulāri pārbaudīt muti, mitrināt lūpas, piedāvāt nelielus malkus, ja cilvēks ir nomodā un spēj norīt, un nekad nesteidzināt. Ja parādās klepus, slapja balss, elpas trūkums vai cilvēks vairs nespēj norīt, dzeršana jāpārtrauc un jāzvana aprūpes komandai.

Vērtīgi ir pierakstīt, kad cilvēks šķiet mierīgāks un kad viņam kļūst sliktāk. Šādi novērojumi palīdz ārstam un māsai saprast, vai vajadzīga zāļu pārskatīšana, mutes kopšanas maiņa, pozicionēšana vai īss šķidruma mēģinājums.

Latvijas konteksts un dokumentēts lēmums

Latvijā paliatīvās aprūpes organizēšanā svarīga ir ģimenes ārsta, ārstējošā ārsta, mobilās komandas un tuvinieku sadarbība. NVD informācija un normatīvie akti palīdz saprast, kā paliatīvā aprūpe mājās tiek organizēta, bet lēmums par šķidruma ievadīšanu jāpieņem pēc cilvēka stāvokļa, komforta un vēlmēm.

Ja aprūpes komanda nolemj uz laiku ievadīt šķidrumu, ģimenei jau sākumā jāzina, kādu uzlabojumu gaida un pēc kādām pazīmēm šo palīdzību pārtrauks. Tas nav neatgriezenisks pienākums. Ja parādās kaitējums vai ieguvums nav redzams, aprūpes komanda var ieteikt šķidrumu samazināt vai pārtraukt, turpinot mutes kopšanu un simptomu mazināšanu.

Biežākie jautājumi

Vai mirstošam cilvēkam vienmēr vajag intravenozu šķidrumu?

Nē. Dažreiz tas palīdz, bet dzīves beigās tas var arī pastiprināt tūsku, elpas trūkumu, sekrētus, nelabumu vai nemieru.

Vai slāpes nozīmē, ka ķermenim noteikti trūkst šķidruma?

Ne vienmēr. Sausa mute bieži rodas no elpošanas caur muti, zālēm un vājuma. Mutes kopšana bieži palīdz vairāk nekā sistēma vēnā.

Vai šķidruma samazināšanās nozīmē, ka ģimene cilvēku badina vai nedod dzert?

Nē. Dzīves pēdējās dienās organisms bieži vairs nespēj izmantot ēdienu un šķidrumu kā agrāk. Aprūpe turpinās ar komfortu un mutes mitrināšanu.

Kad var mēģināt šķidrumu vēnā vai zemādā?

To var apsvērt, ja ir skaidrs mērķis, piemēram atgriezenisks apjukums vai zāļu izraisīts sausums, un ja komanda vienojas par laika ziņā ierobežotu mēģinājumu.

Saistītie raksti

Avoti

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā