Ko darīt, ja ģimene jūtas vainīga, ka pacients neēd? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums 102 no 200. Ko darīt, ja ģimene jūtas vainīga, ka pacients neēd?

Ja hospisa pacients vairs neēd, ģimenei ļoti bieži parādās vainas sajūta. Tā var skanēt kā klusa doma ar jautājumiem par to, vai mēs pietiekami cenšamies, vai vajadzēja pagatavot kaut ko citu un vai viņš nomirs tāpēc, ka mēs viņu nepabarojām. Šīs domas ir smagas, un tās nav retas.

Ēdiens ģimenē nozīmē rūpes. Mēs barojam bērnus, cienājam viesus, nesam zupu slimam cilvēkam, svinam pie galda. Tāpēc brīdī, kad ēdiens vairs nepalīdz tā, kā agrāk, ģimenei šķiet, ka no rokām tiek izņemts pats saprotamākais rūpju veids. Bet hospisa aprūpē rūpes nebeidzas, ja beidzas ēšana.

Īsā atbilde

Ģimenei nav jāuzņemas vaina par to, ka pacients dzīves beigās neēd. Samazināta apetīte un nespēja ēst bieži ir slimības gaitas daļa. Ģimene var palīdzēt, piedāvājot mazus kumosus vai malkus tikai tad, ja pacients to vēlas un spēj droši norīt, rūpējoties par muti, sargājot mieru un runājot ar aprūpes komandu.

Kāpēc vainas sajūta ir tik stipra?

Vainas sajūta parasti rodas no mīlestības un bezspēcības. Ģimene redz, ka slimību nevar apturēt, un tad mēģina turēties pie tā, ko vēl var kontrolēt, piemēram, pie karotes, krūzes un šķīvja. Ja pacients atsakās, tas var šķist kā personisks zaudējums vai kā zīme, ka ģimene nav izdarījusi pietiekami.

Tomēr pacienta neēšana nav vērtējums par ģimeni. Tā nav pateicības trūkums. Tā nav izvēle "padoties". Tā bieži ir ķermeņa nespēja turpināt ēšanu iepriekšējā veidā.

Ko ģimene var darīt praktiski?

Pajautāt pacientam, vai viņš vēlas mazu kumosu, malku vai tikai mutes mitrināšanu.
Pārtraukt piedāvāšanu, ja pacients novēršas, klepo, nogurst vai saka "nē".
Rūpēties par lūpām un muti pēc māsas norādījumiem.
Pierakstīt, kad parādās klepus, slikta dūša, aizrīšanās vai sāpes mutē.
Vienoties ģimenē, ka ēdiens netiks izmantots kā spiediens.
Lūgt komandai izskaidrot šo tēmu tiem radiniekiem, kuri pārmet vai uzstāj.

Ko teikt sev, kad nāk vainas sajūta?

Var palīdzēt ļoti vienkārši teikumi. "Es nepametu viņu, es pielāgoju rūpes." "Neēšana nav mana vaina." "Mana klātbūtne, mutes kopšana un miers arī ir aprūpe." "Es drīkstu piedāvāt, bet nedrīkstu piespiest." Šie teikumi nav maģiski, bet tie atgriež ģimeni no panikas pie pacienta vajadzībām.

Vainas sajūta reizēm liek darīt vairāk, bet dzīves beigās vairāk ne vienmēr nozīmē saudzīgāk. Dažreiz mīlestība izskatās tieši kā apstāšanās.

Kā runāt ar radiniekiem, kuri pārmet?

Ja kāds saka, ka jums viņš jāpabaro, atbildei nav jābūt garai. Var teikt šādi. "Mēs piedāvājam, bet nespiežam. Viņam ir grūti norīt, un komanda ir paskaidrojusi, ka komforts šobrīd ir svarīgākais." Ja radinieks turpina strīdēties, palūdziet, lai sarunā piedalās māsa vai ārsts. Dažreiz profesionāļa skaidrojums noņem no ģimenes ļoti smagu nastu.

Pacienta istaba nav vieta, kur radiniekiem sacensties, kurš vairāk rūpējas. Tā ir vieta, kur jābūt mieram.

Kad vainas sajūta kļūst par risku?

Vainas sajūta kļūst bīstama, ja tā liek piespiest pacientu ēst, dot ēdienu miegainam cilvēkam, ignorēt aizrīšanos, strīdēties pie pacienta gultas vai slepus mainīt aprūpes plānu. Tad tā vairs nav tikai emocija. Tā sāk ietekmēt drošību.

Ja ģimene jūt, ka vainas sajūta ir pārāk stipra, par to jāpasaka komandai. Hospisa aprūpē emocionāls atbalsts tuviniekiem nav papildus greznība. Tā ir daļa no aprūpes.

Kas aizstāj barošanu kā rūpes?

Rūpes var būt mutes mitrināšana, lūpu balzams, spilvena sakārtošana, mierīga balss, rokas turēšana, mīļas dziesmas atskaņošana, istabas vēdināšana, trokšņa samazināšana, īsa ziņa no tuvinieka vai vienkārši sēdēšana blakus bez prasībām. Tas nav "mazāk". Tas ir cits rūpju veids, kas atbilst citam slimības posmam.

Ko rāda starptautiskā pieredze?

Canadian Virtual Hospice materiāli par ēdienu un šķidrumiem skaidro, cik emocionāli grūta ģimenēm ir apetītes mazināšanās, un uzsver piedāvāšanu bez piespiešanas. NCI, MedlinePlus un Marie Curie apraksta, ka pēdējās dzīves dienās ēšana un dzeršana bieži samazinās, cilvēks vairāk guļ un vajadzības mainās.

NICE materiāli par komfortu pēdējās dienās uzsver cieņu, simptomu mazināšanu un komunikāciju. NHS un Healthdirect aprūpes mājās materiāli atgādina, ka ģimenei jāsaņem profesionāls atbalsts, nevis jānes šis lēmumu smagums vienai.

Nīderlandes, Vācijas, Francijas, Japānas un Austrālijas avoti vienā virzienā uzsver piesardzību. Dzīves beigās ēšana, dzeršana, mākslīgs uzturs un šķidruma došana nav tikai tehnisks jautājums. Tie jāvērtē pēc pacienta komforta, drošas rīšanas, slimības posma un paša pacienta gribas.

Vispirms jānoskaidro slimības posms

Samazināta ēšana pēdējās dzīves stundās vai dienās var būt dabiska organisma pārmaiņa. Taču ne katra apetītes mazināšanās nozīmē, ka cilvēks tūlīt mirst. Ja pacients iepriekš ēda, bet pēkšņi vairs nespēj norīt, viņam sāp mute, ir slikta dūša, vemšana, aizcietējums, izteikts apjukums vai jauns nespēks, par to jāpasaka ārstam vai māsai. Dažkārt ir novēršams cēlonis, kuru iespējams mazināt.

Ģimenei nav pašai jānosaka slimības posms. Drošākais jautājums komandai ir, vai neēšana atbilst gaidāmajai slimības gaitai un kāds ir konkrētais aprūpes plāns. Šāda saruna palīdz nošķirt vainas sajūtu no medicīniska novērojuma.

Kā piedāvāt ēdienu un dzērienu saudzīgi

Ēdienu vai dzērienu piedāvā tikai tad, ja pacients ir pietiekami modrs, pats to vēlas un spēj norīt. Viņam jāatrodas drošā pozā pēc aprūpes komandas norādēm. Piedāvā nelielu daudzumu un nesteidzas. Mēģinājums jāpārtrauc, ja parādās klepus, aizrīšanās, slapja balss, elpas trūkums, nogurums vai satraukums.

Šie piesardzības soļi nav universāla rīšanas novērtēšana. Ja ģimenei nav skaidrs, ko drīkst piedāvāt un kādā konsistencē, jālūdz māsas, ārsta vai rīšanas speciālista padoms. Miegainam vai nereaģējošam cilvēkam neko mutē nedod bez profesionālas norādes.

Šķidrums un mākslīgais uzturs nav automātiska atbilde

Klīniski ievadīts šķidrums vai mākslīgais uzturs nav ne vienmēr labs, ne vienmēr kaitīgs. Lēmums jāpieņem individuāli, ņemot vērā pacienta vēlmes, slimības posmu, iespējamo ieguvumu un slogu. NICE norāda, ka ietekme uz dzīves ilgumu pēdējās dienās var būt neskaidra un ka palīdzība regulāri jāpārvērtē.

Ģimene drīkst jautāt, ko ar šo rīcību cenšas panākt, kā tiks vērtēts ieguvums un pie kādām pazīmēm plāns tiks mainīts. Mutes un lūpu kopšana bieži palīdz komfortam arī tad, ja cilvēks vairs nevar droši dzert.

Kad jāsazinās ar komandu vai neatliekamo palīdzību

Ar aprūpes komandu jāsazinās, ja atkārtojas klepus vai aizrīšanās, balss pēc malka kļūst slapja, sāp mute, parādās aplikums, pacients vemj, nespēj norīt nozīmētās zāles, kļūst izteikti apjucis vai ģimene vairs nezina, ko darīt droši. Ja cilvēks nespēj runāt vai klepot, smagi smok, zaudē samaņu vai ir nopietni elpošanas traucējumi, jāzvana 113.

Saistītie raksti

Biežākie jautājumi

Vai es esmu slikts aprūpētājs, ja pacients neēd?

Nē. Saudzīga aprūpe nozīmē pamanīt pacienta vēlmes, slimības posmu un drošas rīšanas iespējas, nevis piespiest ēst par katru cenu.

Vai drīkst pārtraukt piedāvāt ēdienu?

Konkrētais mēģinājums jāpārtrauc, ja pacients atsakās, nogurst, klepo vai jūtas slikti. Turpmāko plānu un mutes kopšanu pārrunā ar aprūpes komandu.

Kad par neēšanu jāsazinās ar aprūpes komandu?

Jāsazinās, ja pārmaiņa ir pēkšņa, ir sāpes mutē, atkārtots klepus, aizrīšanās, vemšana, apjukums vai nespēja norīt nozīmētās zāles.

Ko darīt ar vainas sajūtu pēc pacienta nāves?

Par to var runāt ar uzticamu cilvēku, psihologu, kapelānu, sēru atbalsta speciālistu vai aprūpes komandu. Vainai nav jāpaliek vienīgajam stāstam par ģimenes rūpēm.

Avoti un tālāka lasīšana

Rakstā izmantoti profesionāli un publiski veselības aprūpes avoti par ēšanu, rīšanu, hidratāciju, mutes kopšanu un ģimenes atbalstu dzīves noslēgumā. Individuālus lēmumus pieņem kopā ar ārstniecības personu.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā