Vai svara zudums dzīves beigās nozīmē badu? Hospisa aprūpe ģimenēm

Svara zudums dzīves beigās un saudzīga ēšanas atbalsta saruna hospisa aprūpē

Īsā atbilde

Svara zudums dzīves beigās ne vienmēr nozīmē badu tādā nozīmē, kā ģimene to saprot ikdienā. Smagas progresējošas slimības laikā ķermenis bieži maina vielmaiņu, samazina apetīti un vairs nespēj izmantot uzturu tāpat kā agrāk. Īpaši vēža, sirds, plaušu, nieru un neiroloģisku slimību beigu posmā svara zudums var būt slimības daļa.

Tas nenozīmē, ka ēšana nav svarīga. Tas nozīmē, ka mērķis mainās. Dzīves beigās ēdienam jāpalīdz komfortam, nevis jākļūst par cīņu. Ģimenes uzdevums nav piespiest cilvēku pieņemt kalorijas par katru cenu. Drošāks mērķis ir piedāvāt mazu, patīkamu, viegli norijamu ēdienu vai dzērienu tikai tad, ja cilvēks to vēlas un spēj droši uzņemt.

Kāpēc svara zudums var notikt arī tad, ja ģimene cenšas

Ģimenei tas ir ļoti sāpīgi. Tuvinieki redz, ka cilvēks kļūst tievāks, un rodas sajūta, ka viņš it kā tiek atstāts badā. Patiesībā smaga slimība var mainīt ķermeņa darbību dziļāk nekā šķiet no malas. Vēža kaheksijas gadījumā ķermenis zaudē muskuļus un taukus iekaisuma, slimības vielmaiņas un apetītes zuduma dēļ.

Tāpēc vienkāršs padoms ēst vairāk bieži nedarbojas. Cilvēks var justies paēdis pēc pāris kumosiem, var būt slikta dūša, nogurums, sausa mute, rīšanas grūtības, aizcietējums vai elpas trūkums. Ja ģimene to uztver kā nevēlēšanos sadarboties, rodas strīdi un vainas sajūta. Ja to uztver kā slimības pazīmi, aprūpe kļūst saudzīgāka.

Vai pacients jūt izsalkumu

Daudzi cilvēki dzīves beigās nejūt izsalkumu tā, kā to jūt vesels cilvēks. Ķermenim mazinās vajadzība pēc enerģijas, miegs kļūst ilgāks, gremošana palēninās un ēdiens var radīt smagumu. Dažam cilvēkam pietiek ar dažiem malkiem vai kumosiem. Citam vajadzīga tikai mutes mitrināšana.

Ja cilvēks saka, ka grib ēst, viņam jāpalīdz ēst droši un patīkami. Ja viņš negrib, nevajag to tulkot kā spītību. Bieži svarīgāk par šķīvi ir tīra mute, mitras lūpas, laba poza, miers un iespēja pašam pateikt jā vai nē.

Kā ģimene var palīdzēt bez spiediena

Var piedāvāt mazus daudzumus. Vienu karotīti, dažus malkus, iecienītu garšu, aukstu vai siltu dzērienu, ja tas ir droši. Jāļauj pacientam apstāties, tiklīdz viņš nogurst. Ēdienu nevajag komentēt ar pārmetumiem. Frāzes tev jāēd vai tu nomirsi no bada bieži sāp vairāk nekā palīdz.

Labāk teikt, ka ēdiens ir pieejams, ja gribas. Var pajautāt, kas būtu patīkami. Var palīdzēt apsēsties, ja tas atvieglo rīšanu. Var rūpēties par muti, jo sausa mute un slikta garša bieži traucē vairāk nekā īsts izsalkums. Šāda palīdzība ir aprūpe, pat ja cilvēks apēd ļoti maz.

Kāpēc piespiešana var kaitēt

Piespiedu ēdināšana var radīt klepu, aizrīšanos, sliktu dūšu, vemšanu, sāpes vēderā, elpas trūkumu un bailes. Ja pacients ir miegains vai viņam ir rīšanas traucējumi, ēdiens vai šķidrums var nonākt elpceļos. Dzīves beigās šāds risks jāuztver nopietni.

Ģimene bieži baro no mīlestības. Taču mīlestība šajā posmā var izskatīties arī kā spēja apstāties. Ja cilvēks pagriež galvu, sakniebj lūpas, klepo, nogurst vai kļūst nemierīgs, tas ir signāls, ka viņam vajag pauzi, nevis vēl vienu karoti.

Kā runāt par ēdienu bez vainas sajūtas

Ēdiens ģimenē bieži nozīmē rūpes, drošību un mīlestību. Tāpēc brīdis, kad cilvēks atsakās no ēdiena, var šķist kā attiecību pārraušana. Taču dzīves beigās atteikšanās no ēdiena parasti nav atteikšanās no ģimenes. Bieži tā ir ķermeņa nespēja vai nevajadzība uzņemt vairāk.

Tuviniekiem palīdz vienkāršas frāzes. Es tev piedāvāšu, bet nespiedīšu. Tu vari apstāties jebkurā brīdī. Mēs rūpēsimies par muti un komfortu arī tad, ja ēst vairs negribas. Šādas frāzes mazina spiedienu un ļauj pacientam saglabāt izvēli.

Ko nozīmē komforta ēšana

Komforta ēšana nav uztura plāns ar mērķi atjaunot svaru. Tā ir maza, saudzīga iespēja sajust garšu, mitrumu vai ierastu rituālu, ja cilvēks to vēlas. Tas var būt karotes gals ar jogurtu, ledus gabaliņš, malks tējas, augļu biezenis vai tikai lūpu samitrināšana.

Ja mērķis ir komforts, ģimenei vairs nav jāskaita katra kalorija kā uzvara vai zaudējums. Jāvēro, vai ēšana cilvēkam palīdz vai nogurdina. Ja pēc pāris kumosiem paliek smagi, sākas klepus vai cilvēks novēršas, labāka aprūpe ir apstāties. Cieņpilna aprūpe reizēm nozīmē nelikt ēdienam kļūt par pārbaudījumu.

Vai mākslīgā barošana aptur svara zudumu

Dažās slimības situācijās uztura atbalsts var būt noderīgs, bet dzīves pašās beigās mākslīga barošana ne vienmēr uzlabo pašsajūtu vai pagarina dzīvi. Smagā kaheksijā ķermenis var nespēt izmantot uzturu tā, kā ģimene cer. Reizēm papildu šķidrums vai barošana var palielināt tūsku, sekrētus, diskomfortu vai elpas trūkumu.

Tas nenozīmē, ka šādi jautājumi nav jāuzdod. Tieši otrādi. Par mākslīgu barošanu, zondi, intravenozu šķidrumu vai uztura maisījumiem jārunā ar ārstu, māsu un aprūpes komandu. Jautājums nav tikai vai varam iedot vairāk. Jautājums ir vai tas šim pacientam šajā brīdī dos komfortu vai ciešanas.

Latvijas ģimenes praktiskais plāns

Mājās ģimenei vajadzētu pierakstīt, ko pacients spēj uzņemt, kas izraisa klepu, kas garšo, pēc kā kļūst slikti un vai ir rīšanas grūtības. Šīs piezīmes palīdz ārstam vai māsai saprast, vai vajadzīga mutes kopšana, pretsliktas dūšas terapija, aizcietējuma mazināšana, pozas maiņa vai rīšanas drošības izvērtēšana.

Ja pacients saņem paliatīvās aprūpes mobilās komandas atbalstu dzīvesvietā, par ēšanu un svara zudumu jārunā ar komandu. Ja šāda pakalpojuma nav, jāsazinās ar ģimenes ārstu vai ārstējošo speciālistu. Ģimenei nav vienai jāizlemj, vai svara zudums vēl ir ietekmējams vai jau ir slimības beigu daļa.

Kad jāsazinās ar aprūpes komandu

Jāsazinās, ja pacients klepo ēšanas laikā, rīstās, vairs nevar norīt zāles, strauji vemj, ir stipra slikta dūša, sāpīga mute, aizcietējums, izteikts apjukums, ja ģimene baidās dot ēdienu vai ja rodas doma, ka cilvēks cieš no bada. Šie jautājumi ir svarīgi un nav sīkumi.

Aprūpes komanda var palīdzēt atšķirt, vai problēma ir ārstējama, piemēram mutes iekaisums vai slikta dūša, vai arī tā ir slimības beigu procesa daļa. Abos gadījumos ģimenei vajag skaidrojumu, jo klusums šajā tēmā rada lielu vainas sajūtu.

Kopsavilkums

Svara zudums dzīves beigās ir viens no smagākajiem skatiem ģimenei. Tas pieskaras ļoti dziļai pārliecībai, ka mīlestība nozīmē pabarot. Hospisa aprūpē mīlestība reizēm nozīmē piedāvāt, neuzspiest, mitrināt muti, sēdēt blakus un ļaut cilvēkam pašam noteikt robežu.

Bads nav vienīgais svara zuduma skaidrojums. Bieži to nosaka smaga slimība, apetītes zudums, vielmaiņas pārmaiņas un ķermeņa tuvošanās dzīves beigām. Labs aprūpes mērķis ir nevis uzvarēt svara zudumu par katru cenu, bet mazināt ciešanas un saglabāt cilvēka cieņu.

Biežākie jautājumi

Vai svara zudums dzīves beigās vienmēr nozīmē badu

Nē. Bieži tas ir smagas slimības un vielmaiņas pārmaiņu rezultāts, īpaši kaheksijas gadījumā.

Vai pacientu vajag piespiest ēst

Nē. Jāpiedāvā mazi daudzumi, ja cilvēks vēlas un spēj droši norīt, bet piespiešana var radīt klepu, sliktu dūšu un ciešanas.

Vai mutes mitrināšana ir aprūpe

Jā. Ja cilvēks vairs nevēlas ēst vai dzert, mutes kopšana un lūpu mitrināšana var būt ļoti svarīga komforta daļa.

Kad jārunā ar ārstu vai māsu

Ja ir rīšanas grūtības, klepus ēšanas laikā, vemšana, slikta dūša, sāpīga mute, nespēja norīt zāles vai ģimenei ir bailes, ka cilvēks cieš no bada.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, medicīnas māsas vai cita ārstniecības speciālista konsultāciju. Tas nav diagnoze, ārstēšanas shēma, zāļu devas norādījums vai individuāls aprūpes plāns. Konkrēti lēmumi par aprūpi jāpieņem kopā ar ārstniecības personām, ņemot vērā pacienta stāvokli, simptomus, vēlmes un drošību.

Meklēt šajā emuārā