Sabiezināti šķidrumi rīšanas traucējumu gadījumā

Īsā atbilde

Sabiezināti šķidrumi var palīdzēt cilvēkam ar rīšanas traucējumiem drošāk padzerties, ja plāns ir izvērtēts profesionāli un pielāgots tieši viņa spējām. Tie nav automātiski labākais risinājums katram hospisa pacientam. Dažreiz tie samazina aizrīšanās risku, bet citreiz palielina slāpes, nepatiku pret dzeršanu, šķidruma trūkuma risku un ģimenes vainas sajūtu.

Tāpēc galvenais jautājums nav, vai šķidrums ir biezs vai plāns. Galvenais jautājums ir, vai konkrētais cilvēks šo šķidrumu pieņem, droši norij un pēc tam jūtas mierīgāk. Hospisa aprūpē šķidruma izvēlei jāpalīdz komfortam, nevis jākļūst par vēl vienu procedūru, kas cilvēku nogurdina.

Kas ir rīšanas traucējumi

Rīšanas traucējumi nozīmē, ka ēdiens, siekalas vai šķidrums vairs nepārvietojas droši no mutes uz kuņģi. Cilvēks var klepot, rīstīties, ilgi turēt šķidrumu mutē, kļūt slapjš balsī, nogurt pēc dažiem malkiem vai vairs nespēt norīt zāles. Dažreiz problēma ir ļoti redzama. Citreiz aspirācija var būt klusa, bez skaļa klepus.

Dzīves beigās rīšana var pasliktināties vājuma, neiroloģiskas slimības, audzēja, apjukuma, miegainības, sausa mutes dobuma vai medikamentu ietekmes dēļ. Šādā brīdī ģimenei nevajag pašai minēt, cik biezam jābūt dzērienam. Ir vajadzīgs profesionāls izvērtējums, skaidrs mērķis un regulāra pārskatīšana.

Kāpēc sabiezināti šķidrumi reizēm palīdz

Sabiezināts šķidrums tek lēnāk. Dažiem cilvēkiem tas dod vairāk laika sagatavoties rīšanai un samazina risku, ka šķidrums strauji nonāk elpceļos. Tāpēc starptautiskajā praksē izmanto IDDSI līmeņus, kas palīdz vienotā valodā aprakstīt šķidruma konsistenci un ēdiena tekstūru.

Tas ir noderīgi tad, ja cilvēks patiešām labāk norij konkrētu konsistenci. Taču ar to nepietiek, ka šķidrums ir sabiezināts pēc instrukcijas. Jāskatās, vai pacients to grib dzert, vai viņam nav slikta dūša, vai mute nekļūst vēl sausāka, vai neparādās klepus, slapja balss, nogurums vai atteikšanās.

Kāpēc tie var kļūt par slogu

Sabiezināti šķidrumi daudziem cilvēkiem negaršo. Tie var šķist smagi, nepatīkami vai sveši. Ja cilvēks jau tā dzer maz, nepatīkama konsistence var vēl vairāk samazināt šķidruma uzņemšanu. Hospisa aprūpē tas ir svarīgi, jo mērķis nav tikai izpildīt drošības tabulu, bet mazināt ciešanas.

Pētījumos un profesionālajos viedokļos arvien biežāk uzsvērts, ka sabiezinātie šķidrumi jālieto piesardzīgi. Tie var būt daļa no plāna, bet tie nevar aizstāt sarunu par cilvēka vēlmēm, mutes kopšanu, pozicionēšanu, mazām porcijām un tiesībām atteikties no tā, kas rada diskomfortu.

Kā ģimenei vērot drošību

Ģimene var vērot, vai cilvēks klepo dzeršanas laikā, vai balss pēc malkiem kļūst slapja, vai parādās elpas trūkums, acu asarošana, ilga šķidruma turēšana mutē, miega pastiprināšanās vai nogurums. Jāvēro arī pretējais. Vai cilvēks dzer mierīgāk, vai viņš pats prasa vēl, vai pēc dzeršanas nav panikas un klepus.

Ja šķidrums tiek sākts, tas nav neatgriezenisks lēmums. Labāk to sākt kā saudzīgu aprūpes mēģinājumu un pēc pacienta reakcijas pārskatīt. Ja kļūst sliktāk, jārunā ar aprūpes komandu. Ja kļūst labāk, joprojām jāskatās, vai cilvēks necieš no slāpēm, sausa mutes dobuma vai nepatikas pret pašu dzērienu.

Ko darīt, ja pacients atsakās

Atsakoties no sabiezināta šķidruma, pacients ne vienmēr atsakās no aprūpes. Viņš var atteikties no garšas, sajūtas mutē vai noguruma, ko rada dzeršana. Dzīves beigās cilvēka izvēle jāuztver nopietni. Ja viņš konsekventi negrib konkrētu dzērienu, aprūpes plāns jāpielāgo, nevis jāpastiprina spiediens.

Var palīdzēt mazāki malki, cita temperatūra, cita garša, karotīte, salmiņa neizmantošana, labāka poza, atpūta starp malkiem un rūpīga mutes kopšana. Reizēm cilvēkam vairs nav vajadzīgs daudz šķidruma. Tad mutes mitrināšana un lūpu kopšana var būt svarīgāka par glāzes iztukšošanu.

Latvijas ģimenes praktiskais plāns

Latvijā ģimenei jāprasa ārstam, māsai vai citam speciālistam, kāds ir šķidruma mērķis. Vai tas domāts aspirācijas riska mazināšanai, zāļu norīšanai, komfortam vai īslaicīgai drošības pārbaudei. Jāprasa arī, kā saprast, ka šis risinājums neder.

Ja pacients saņem paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojumu dzīvesvietā, par rīšanu, aspirācijas risku un šķidruma konsistenci jārunā ar komandu. Ja šāda atbalsta nav, jāsazinās ar ģimenes ārstu vai ārstējošo speciālistu. Ģimenei nav jāizdomā IDDSI līmenis vienai pašai.

Kas jājautā aprūpes komandai

Ģimene var jautāt, kāds ir rīšanas traucējuma iemesls, kādu konsistenci drīkst mēģināt, cik daudz šķidruma piedāvāt vienā reizē, kādā pozā cilvēkam ir drošāk dzert, kad dzeršanu pārtraukt un vai zāles var dot citā veidā. Šie jautājumi nav sīkumi. Tie tieši ietekmē drošību un mieru.

Vēl jānoskaidro, ko darīt, ja pacients klepo, ja pēc dzeršanas kļūst nemierīgs, ja negrib sabiezinātu šķidrumu vai ja mute kļūst ļoti sausa. Laba aprūpe dod ģimenei konkrētu rīcību, nevis tikai norādi dot biezāku dzērienu.

Kad plāns jāpārskata

Rīšanas drošība dzīves beigās var mainīties ļoti ātri. Tas, kas vakar vēl bija pieņemami, šodien var kļūt nogurdinošs. Tāpēc sabiezinātu šķidrumu plānam jābūt dzīvi pārskatāmam. Ja cilvēks kļūst miegaināks, sāk vairāk klepot, atsakās no dzēriena, ilgāk tur šķidrumu mutē vai pēc dzeršanas izskatās izsmelts, plāns jāpārskata.

Pārskatīšana nenozīmē neveiksmi. Tā nozīmē, ka aprūpe seko cilvēkam, nevis cilvēks tiek piespiests sekot iepriekšējam lēmumam. Var būt vajadzīgi mazāki malki, biežāka mutes kopšana, cita konsistence, cita poza vai pilnīga pāreja uz komforta kopšanu mutē, ja dzeršana vairs nedod labumu.

Kā saglabāt cieņu

Dzeršana ir ļoti personiska darbība. Ja pie gultas stāv vairāki cilvēki un visi mudina vēl mazliet, cilvēks var justies kā pārbaudījumā. Cieņpilnāk ir piedāvāt mierīgi, gaidīt atbildi un pieņemt atteikumu. Pat tad, ja ģimenei ir bail, spiediens parasti nepadara rīšanu drošāku.

Ja pacients vēl spēj izteikt vēlmes, tās jādzird. Ja viņš vairs nerunā, jāvēro ķermeņa valoda. Savilkta seja, galvas novēršana, saspringtas lūpas, klepus vai nemiers ir informācija. Hospisa aprūpē arī šāda klusā atbilde ir atbilde.

Kopsavilkums

Sabiezināti šķidrumi var būt noderīgi, bet tie nav maģisks risinājums rīšanas traucējumiem. Tie jālieto tikai ar skaidru mērķi, vērojot pacienta komfortu, drošību un vēlmes. Ja tie palīdz, tie var dot mierīgāku dzeršanu. Ja tie rada ciešanas, aprūpes plāns jāmaina.

Hospisa aprūpē drošība un cieņa nav pretinieki. Drošākais risinājums ir tas, kas samazina risku un vienlaikus nepadara cilvēka pēdējās dienas par cīņu ar glāzi. Ģimenei jāsaņem skaidrojums, bet pacientam jāpaliek tiesībām uz komfortu un izvēli.

Biežākie jautājumi

Vai sabiezināti šķidrumi vienmēr ir drošāki

Nē. Tie var palīdzēt dažiem pacientiem, bet citiem var radīt nepatiku, mazāku šķidruma uzņemšanu un diskomfortu.

Kas ir svarīgākais, sākot sabiezinātus šķidrumus

Svarīgākais ir profesionāls izvērtējums, pacienta reakcija, mutes kopšana, laba poza un skaidrs plāns, kad risinājumu pārskatīt.

Vai pacients drīkst atteikties no sabiezināta šķidruma

Jā. Atteikšanās jāuztver nopietni un jāapspriež ar aprūpes komandu, lai atrastu saudzīgāku risinājumu.

Kad steidzami jāsazinās ar speciālistu

Ja ir klepus, smakšana, slapja balss, elpas trūkums, nespēja norīt zāles vai izteikts nemiers pēc dzeršanas.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, medicīnas māsas vai cita ārstniecības speciālista konsultāciju. Tas nav diagnoze, ārstēšanas shēma, zāļu devas norādījums vai individuāls aprūpes plāns. Konkrēti lēmumi par aprūpi jāpieņem kopā ar ārstniecības personām, ņemot vērā pacienta stāvokli, simptomus, vēlmes un drošību.

Meklēt šajā emuārā