Vai redzējumi dzīves beigās nozīmē psihisku slimību? Hospisa aprūpe ģimenēm

Redzējumi dzīves beigās hospisa aprūpē: mierīgs pacients pie loga un tuvinieks, kurš uzmanīgi uzklausa

Jautājums 123 no 200: Vai redzējumi dzīves beigās nozīmē psihisku slimību?

Īsā atbilde: nē, ne vienmēr. Daži cilvēki dzīves beigās stāsta par spilgtiem sapņiem, redz mirušus tuviniekus vai jūt kāda klātbūtni. Šāda pieredze var būt mierinoša un pati par sevi nepierāda psihisku slimību. Tomēr redzējumi var būt arī delīrija, zāļu blakņu, infekcijas, orgānu darbības pasliktināšanās vai cita ārstējama cēloņa pazīme.

Ģimenei nav jānosaka diagnoze vai jāizlemj, vai redzētais ir “īsts”. Svarīgāk ir pamanīt, kā cilvēks jūtas, vai viņš ir drošībā un vai parādījušās citas pēkšņas pārmaiņas.

Kāda pieredze var būt mierinoša?

Cilvēks var mierīgi pastāstīt par sapni, pazīstamu cilvēku vai sajūtu, ka viņš gatavojas doties ceļā. Viņš var izskatīties atslābināts, saglabāt spēju sarunāties un saprast, kas atrodas telpā. Sistemātiski pētījumu pārskati apraksta dzīves beigu sapņus un redzējumus kā pacientiem nozīmīgu pieredzi, kas daļai cilvēku palīdz piešķirt mieru vai jēgu.

Šādā brīdī nav vajadzības strīdēties vai pieprasīt pierādījumus. Var pajautāt: “Vai tas tev rada mieru?”, “Vai vēlies par to pastāstīt?” vai vienkārši uzklausīt.

Kad redzējumi var liecināt par delīriju?

Delīrijs parasti sākas pēkšņi vai svārstās dienas laikā. Cilvēks var nezināt, kur atrodas, neatpazīt tuviniekus, nespēt noturēt uzmanību, runāt nesakarīgi, mēģināt izkāpt no gultas vai kļūt neparasti miegains. Redzējumi var būt biedējoši, un pacients var rīkoties tā, it kā viņam draudētu briesmas.

Delīrijs nav tas pats, kas ilgstoša psihiska slimība. Tas ir akūts smadzeņu darbības traucējums, kam var būt vairāki medicīniski cēloņi. Par jaunu vai strauji mainīgu apjukumu jāziņo aprūpes komandai.

Kādi cēloņi jāizvērtē?

Sāpes, elpas trūkums, drudzis vai infekcija.
Urīna aizture, aizcietējums vai dehidratācija.
Nesen mainītas zāles vai zāļu kombinācijas.
Miega trūkums, nepazīstama vide vai pārāk daudz trokšņa.
Nieru, aknu vai citu orgānu darbības pasliktināšanās.
Dzirdes vai redzes traucējumi, kas pastiprina dezorientāciju.

Dzīves noslēgumā ne visus cēloņus iespējams novērst, tomēr izvērtējums palīdz mazināt ciešanas un izvēlēties drošāko palīdzību.

Kā runāt ar cilvēku redzējuma laikā?

Runājiet mierīgi un īsi. Ja pieredze ir mierinoša, nav nepieciešams to noliegt vai pasludināt par slimību. Var atspoguļot emociju: “Izskatās, ka tas tev ir svarīgi.” Ja cilvēks ir nobijies, var teikt: “Es redzu, ka tev ir bail. Tu esi drošībā, es esmu blakus.”

Nevajadzētu apstiprināt biedējošu maldu kā faktu, piemēram, piekrist, ka telpā patiešām ir uzbrucējs. Labāk apstiprināt cilvēka sajūtu un maigi orientēt viņu tagadnē.

Ko darīt praktiski?

Samazināt troksni, spilgtu gaismu un cilvēku skaitu telpā.
Nosaukt sevi un paskaidrot, ko darāt.
Pārbaudīt brilles, dzirdes aparātu, pozu, sāpes un citus iespējamos diskomforta cēloņus.
Pierakstīt, kad redzējumi sākās, cik ilgi turpinās un vai tie cilvēku biedē.
Neatstāt vienu cilvēku, kurš mēģina celties, bēgt vai apdraud sevi.
Sazināties ar komandu, pirms dot papildu vai agrāk izrakstītas zāles.

Kad jāsazinās ar komandu nekavējoties?

Jāzvana, ja redzējumi ir jauni un biedējoši, apjukums strauji pieaug, cilvēks apdraud sevi, viņam ir stipras sāpes, elpas trūkums, drudzis, krampji, samaņas izmaiņas vai ģimene nespēj viņu droši aprūpēt. Arī mierinošu redzējumu var pieminēt komandai, taču tas ne vienmēr prasa steidzamu ārstēšanu.

Kā praktiski atšķirt mierinošu pieredzi no satraucoša apjukuma?

Mierinošas pieredzes laikā cilvēks bieži ir atslābināts, spēj pastāstīt par redzēto un pēc sarunas saglabā kontaktu ar apkārtējiem. Delīrija gadījumā uzmanība un orientācija mēdz svārstīties, saruna kļūst grūti izsekojama, cilvēks var neatpazīt vietu vai tuviniekus un rīkoties nedroši.

Šī atšķirība nav absolūta. Arī mierīgs cilvēks var piedzīvot delīriju, bet biedējošs redzējums var būt īslaicīga reakcija uz nogurumu vai zālēm. Tāpēc ģimenes novērojumi jānodod komandai, nevis jāizmanto pašdiagnostikai.

Ko pierakstīt aprūpes komandai?

Kad redzējumi sākās un vai tie atkārtojas noteiktā diennakts laikā.
Vai cilvēks redzēto uztver mierīgi, neitrāli vai ar bailēm.
Vai viņš zina, kur atrodas, un spēj noturēt uzmanību sarunā.
Vai nesen mainītas zāles, parādījies drudzis, sāpes vai urinēšanas grūtības.
Vai redzējumu dēļ cilvēks mēģina celties, bēgt vai citādi apdraud sevi.

Īss un konkrēts pieraksts palīdz komandai saprast pārmaiņu rakstu daudz labāk nekā vispārīgs teikums “viņš sācis dīvaini uzvesties”.

Vai drīkst aicināt garīgā atbalsta personu?

Jā, ja pacients to vēlas vai ģimene zina, ka tas atbilst viņa vērtībām. Kapelāns, garīdznieks vai cita uzticama garīgā atbalsta persona var palīdzēt cilvēkam runāt par pieredzes nozīmi, bailēm un cerībām. Garīgais atbalsts neaizstāj medicīnisku izvērtējumu, ja redzējumi ir pēkšņi, biedējoši vai saistīti ar apjukumu.

Nevajadzētu pacientam uzspiest konkrētu reliģisku vai pārdabisku skaidrojumu. Cieņpilna aprūpe ļauj cilvēkam pašam nosaukt, ko pieredze viņam nozīmē.

Kā palīdzēt bērniem un citiem tuviniekiem?

Ģimenes locekļi var nobīties, dzirdot pacientu sarunājamies ar cilvēku, kuru citi neredz. Viņiem var vienkārši izskaidrot: “Dzīves beigās cilvēka uztvere var mainīties. Mēs skatāmies, vai viņš jūtas mierīgi un droši, un pastāstām par pārmaiņām aprūpes komandai.”

Bērniem nav jābūt klāt biedējošas nemiera epizodes laikā, ja viņi tam nav sagatavoti. Vienlaikus mierinoša pieredze nav jāpasniedz kā kaut kas kaunpilns vai bīstams.

Galvenais princips

Redzējums dzīves beigās nav automātiski psihiska slimība un nav arī automātiski pārdabisks pierādījums. Tā ir cilvēka pieredze, kuru jāuzklausa ar cieņu, vienlaikus uzmanīgi pārbaudot delīrija un citu ciešanas izraisošu problēmu pazīmes.

Avoti un tālāka lasīšana

Rakstā izmantoti vairāku valstu profesionāli un publiski pieejami avoti. Individuāli medicīniski lēmumi vienmēr jāpieņem kopā ar ārstniecības personu.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā