Rīšanas traucējumi hospisa aprūpē. Kā mazināt aizrīšanās risku

Jautājums 106 no 200. Kas ir aspirācijas risks?

Aspirācijas risks ir viens no tiem medicīniskajiem terminiem, kas ģimenei sākumā var izklausīties svešs, bet ikdienā kļūst ļoti praktisks. Tas nav tikai “aizrīties ar kumosu”. Aspirācija nozīmē, ka ēdiens, šķidrums, siekalas vai kuņģa saturs var nonākt elpceļu virzienā, nevis droši aiziet uz barības vadu un kuņģi.

Hospisa aprūpē šis jautājums ir īpaši svarīgs, jo cilvēks var būt vājš, miegains, ar sausu muti, klepu, elpas trūkumu, apjukumu vai muskuļu spēka zudumu. Rīšana, kas agrāk bija automātiska, dzīves beigās var kļūt par sarežģītu darbu.

Īsā atbilde

Rīšanas traucējumi nozīmē, ka ēdiens, šķidrums vai siekalas var nonākt nepareizajā ceļā un izraisīt klepu, smakšanu vai aspirāciju. Dzīves beigās drošība bieži ir svarīgāka par ēdiena daudzumu. Palīdz mazas porcijas, piemērota poza, mutes kopšana un komandas izvērtējums.

Kāpēc aspirācija var notikt?

Normāli rīšana ir ļoti precīzs process. Cilvēks košļā, mēle virza kumosu, rīkle saskaņo norīšanu, elpceļi īsu brīdi tiek aizsargāti, un ēdiens aiziet pareizajā virzienā. Smagas slimības laikā šī saskaņa var kļūt vājāka. Pacients var būt pārāk noguris, pārāk miegains, apjucis vai nespēt pietiekami spēcīgi klepot.

Aspirācijas risku var palielināt insults, demence, audzēji, neiroloģiskas slimības, izteikts vājums, dažas zāles, sausa mute, slikta poza, steidzīga ēdināšana, pārāk lieli kumosi, šķidri dzērieni, kas ātri ieplūst rīklē, vai mēģinājums barot cilvēku tad, kad viņš vairs nav pietiekami modrs.

Kādas pazīmes ģimenei jāvēro?

Klepus, aizrīšanās vai rīstīšanās ēšanas vai dzeršanas laikā.
Mitra, burbuļojoša vai mainīta balss pēc malka vai kumosa.
Elpas trūkums, sēkšana vai ātrāka elpošana pēc ēšanas.
Ēdiens paliek mutē, vaigos vai uz mēles, un pacients to nepamana.
Ilga košļāšana, nogurums vai aizmigšana ēdienreizes laikā.
Atkārtots drudzis, pastiprināti sekrēti vai jauns klepus pēc ēšanas.
Pacients izvairās no ēdiena vai dzēriena, jo baidās aizrīties.

Ne vienmēr aspirācija ir skaļa. Dažiem cilvēkiem var būt tā sauktā klusā aspirācija, kad nav izteikta klepus. Tāpēc svarīgi vērot ne tikai pašu norīšanas brīdi, bet arī to, kas notiek pēc tam. balss, elpa, temperatūra, nogurums un vispārējā pašsajūta.

Vai aspirācijas risks nozīmē, ka vairs nedrīkst ēst?

Ne vienmēr. Tas nozīmē, ka ēšana un dzeršana jāvērtē individuāli. Dažam pacientam pietiek ar mazākiem kumosiem, drošāku pozu un lēnāku tempu. Citam jāmaina ēdiena tekstūra vai šķidruma biezums. Vēl citam dzīves pēdējās dienās ēšana vairs nedod komfortu, un aprūpes komanda pāriet uz mutes kopšanu, lūpu mitrināšanu un mierīgu klātbūtni.

Ģimenei nevajag pašai izdomāt galīgo risinājumu. Vajag savākt novērojumus un izrunāt tos ar māsu, ārstu vai rīšanas speciālistu, ja tāds ir iesaistīts.

Ko darīt praktiski?

Pirmkārt, ēdienu piedāvā tikai tad, ja pacients ir pietiekami modrs. Otrkārt, viņam jābūt paceltā, stabilā pozā, nevis guļus. Treškārt, jālieto ļoti mazi kumosi un malki. Ceturtkārt, pēc katra kumosa jāskatās, vai cilvēks tiešām norij un vai balss paliek skaidra. Pie klepus, mitras balss, elpas trūkuma vai izteikta noguruma ēšana jāpārtrauc.

Šis nav brīdis, kurā jāsteidzas. Ja viena tējkarote prasa daudz spēka, tad viena tējkarote var būt pietiekami. Ja malks rada klepu, to nevajag “noskalot” ar vēl vienu malku.

Kad zvanīt komandai?

Zvaniet hospisa komandai, ja klepus vai aizrīšanās atkārtojas, ja balss pēc dzēriena kļūst mitra, ja parādās drudzis, ja pacients pēkšņi vairs nespēj norīt zāles, ja elpošana pēc ēšanas pasliktinās vai ja ģimene baidās turpināt ēdināšanu. Labāk pajautāt laikus nekā gaidīt nākamo krīzi.

Ja cilvēks nespēj elpot, runāt vai klepot, kļūst zils vai zaudē samaņu, tā ir neatliekama situācija un Latvijā nekavējoties jāzvana Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam pa tālruni 113. Ja 113 nav sasniedzams, jāzvana 112.

Ko rāda starptautiskā pieredze?

ASHA un RCSLT rīšanas traucējumu materiāli uzsver individuālu izvērtēšanu. jāņem vērā ne tikai aspirācijas risks, bet arī pacienta vēlmes, dzīves kvalitāte, hidratācija, zāles, ēdiena tekstūra un ģimenes spēja droši palīdzēt. NHS skaidro, ka disfāgija var radīt aspirāciju un aspirācijas pneimonijas risku. NCI, NICE un Canadian Virtual Hospice materiāli dzīves beigās īpaši uzsver komfortu, mutes kopšanu un to, ka ēšana un dzeršana jāpielāgo cilvēka stāvoklim, nevis iepriekšējam ieradumam. WHO paliatīvās aprūpes princips šeit ir tiešs. mazināt ciešanas un atbalstīt gan pacientu, gan ģimeni.

Rīšanas traucējumi, aspirācija un aizrīšanās nav viens jēdziens

Ģimenei ir vieglāk rīkoties, ja šos vārdus nošķir. Rīšanas traucējumi jeb disfāgija nozīmē grūtības droši pārvietot siekalas, ēdienu, dzērienu vai zāles no mutes tālāk. Aspirācija nozīmē materiāla nonākšanu elpceļos. Aizrīšanās savukārt ir pēkšņs elpceļa nosprostojums, kas var neļaut elpot, runāt vai efektīvi klepot. Vienam cilvēkam var būt rīšanas traucējumi bez akūtas aizrīšanās, un aspirācija reizēm var notikt bez skaļa klepus.

Šī atšķirība pasargā no divām galējībām. Nav pareizi katru klepu uzskatīt par pierādītu aspirāciju, taču nav droši arī pieņemt, ka klusums vienmēr nozīmē labu rīšanu. Komanda vērtē pazīmju kopumu, slimības gaitu, modrību, elpošanu, mutes stāvokli un to, kā cilvēks jūtas pēc maltītes.

Konsistenci nevar izvēlēties pēc minējuma

Šķidruma sabiezināšana vai ēdiena sablendēšana nav universāls risinājums. Dažam cilvēkam noteikta konsistence palīdz kontrolēt kumosu, citam tā palielina piepūli, mazina vēlmi dzert vai atstāj mutē grūti notīrāmas atliekas. Arī biezs ēdiens var nonākt elpceļos. Tādēļ konsistenci pielāgo pēc profesionāla izvērtējuma un pacienta mērķiem, nevis tikai tāpēc, ka ģimenei tā šķiet drošāka.

Ja speciālists iesaka konkrētu biezumu, ģimenei jāsaņem praktisks paraugs un skaidrojums. Jāzina, kā to sagatavot, cik ilgi nogaidīt, ar ko piedāvāt un pēc kādām pazīmēm apstāties. Nedroša ir arī bieža konsistences maiņa bez vienota plāna, jo dažādi aprūpētāji tad pacientam dod atšķirīgu ēdienu.

Zāļu lietošana jāpielāgo atsevišķi

Grūtības norīt tableti nav signāls to automātiski sasmalcināt. Dažas tabletes nedrīkst dalīt, smalcināt vai jaukt ar ēdienu, jo tad mainās to darbība vai rodas kairinājums. Turklāt zāļu paslēpšana desertā bez cilvēka ziņas var pārkāpt viņa izvēli un sabojāt uzticēšanos.

Ja zāles paliek mutē, izraisa klepu vai to norīšana prasa pārāk daudz spēka, jāsazinās ar ārstu, māsu vai farmaceitu. Komanda var pārskatīt, kuras zāles dzīves noslēgumā vēl dod reālu labumu, un izvēlēties drošāku ievadīšanas veidu. Ģimenei nav jāuzņemas šis lēmums vienai.

Apzināta riska lēmumam vajadzīgs kopīgs plāns

Dažkārt cilvēks, izprotot risku, tomēr vēlas baudīt nelielu iecienīta ēdiena vai dzēriena daudzumu. Šādu lēmumu nevar reducēt uz vienkāršu atļauju vai aizliegumu. Jāņem vērā cilvēka spēja lemt, viņa vēlmes, paredzamais komforts, iespējamais kaitējums un tas, kā ģimene rīkosies, ja parādīsies klepus vai elpas grūtības.

Rakstiskā vai mutiski skaidri izrunātā plānā nosaka piemēroto pozu, konsistenci, piedāvājuma daudzumu, apstāšanās pazīmes un kontaktpersonu pasliktināšanās gadījumā. Tas palīdz saglabāt gan pacienta izvēli, gan aprūpētāju drošību. Plāns jāpārskata, ja mainās modrība, elpošana vai rīšanas spēja.

Mutes kopšana ir daļa no rīšanas drošības

Sausa mute, biezas siekalas, aplikums, sāpīgas gļotādas vai slikti pieguļošas protēzes var apgrūtināt košļāšanu un norīšanu. Saudzīga mutes kopšana neizārstē disfāgiju, taču tā var mazināt diskomfortu un palīdzēt cilvēkam labāk pārvaldīt siekalas. Pirms maltītes vērts pārliecināties, ka mute ir tīra un protēzes nerada sāpes.

Ja ēšana vairs nav patīkama vai droša, rūpes nebeidzas. Tās turpinās ar lūpu un mutes mitrināšanu, ērtu pozu, simptomu mazināšanu un klusu klātbūtni. Plašāks aprūpes konteksts lasāms galvenajā rakstā Hospisa aprūpe Latvijā.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai klepus vienmēr nozīmē aspirāciju

Nē. Klepus ir aizsargreakcija, un tā iemesli var būt dažādi. Atkārtots klepus kopā ar mitru balsi, elpas pārmaiņām vai ēdiena palikšanu mutē ir iemesls pārtraukt maltīti un lūgt profesionālu izvērtējumu.

Vai šķidruma sabiezināšana vienmēr mazina aizrīšanās risku

Nē. Piemērotā konsistence katram cilvēkam jāizvērtē atsevišķi. Sabiezināts šķidrums var mainīt uzņemto daudzumu, zāļu lietošanu un komfortu, tāpēc ģimenei nevajag to ieviest patstāvīgi.

Vai cilvēku drīkst barot guļus

Parasti ēdienu un dzērienu piedāvā stabili atbalstītā, pēc iespējas vertikālā pozā. Konkrēto pozu un tās izņēmumus nosaka aprūpes komanda atbilstoši cilvēka stāvoklim.

Ko darīt, ja cilvēks vairs nevar norīt zāles

Zāles nedrīkst sasmalcināt vai mainīt to formu bez ārsta, māsas vai farmaceita norādes. Aprūpes komanda var pārskatīt, kuras zāles vēl vajadzīgas un kādā veidā tās droši ievadīt.

Vai rīšanas traucējumi nozīmē, ka ģimene ir kļūdījusies

Nē. Rīšana var pasliktināties slimības, vājuma, apjukuma vai miegainības dēļ. Ģimenes uzdevums ir pamanīt pārmaiņas, neuzspiest ēdienu un laikus lūgt palīdzību.

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti izvēlēti tieši šā raksta jautājumam un palīdz nošķirt ģimenes novērojumus no profesionāla medicīniska izvērtējuma.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā