Kā saprast, ka ēdināšana rada vairāk kaitējuma nekā labuma? Hospisa aprūpe ģimenēm
Jautājums 120 no 200: Kā saprast, ka ēdināšana rada vairāk kaitējuma nekā labuma?
Īsā atbilde: ēdināšana rada vairāk kaitējuma nekā labuma, ja tā vairs nedod pacientam baudu vai komfortu, bet izraisa klepu, aizrīšanos, elpas trūkumu, sāpes, sliktu dūšu, izteiktu nogurumu, paniku vai notiek pret cilvēka skaidri paustu nevēlēšanos. Šādā brīdī rūpes nav jāpārtrauc; jāmaina rūpju veids.
Tomēr tas, ka cilvēks ēd maz, pats par sevi vēl nenozīmē, ka ēdināšana kaitē. Jāpārbauda ārstējami iemesli, pacienta vēlmes, norīšanas spēja un aprūpes mērķis.
Pirmā pazīme ir pacienta reakcija
Ja cilvēks spēj pateikt, ka nevēlas ēst, viņa atbilde ir jārespektē. Atteikums var būt īslaicīgs sliktas dūšas, sāpju vai mutes sausuma dēļ, tāpēc drīkst maigi pajautāt vēlāk. Taču “nē” nedrīkst pārvērst par pārrunām, kuru mērķis ir panākt vēl vienu karoti.
Ja pacients nevar runāt, jāvēro, vai viņš novērš galvu, saspiež lūpas, izspļauj ēdienu, saspringst, kļūst nemierīgs vai aizmieg ēšanas laikā. Tās var būt pazīmes, ka jāpārtrauc un jālūdz profesionāls izvērtējums.
Pazīmes, ka norīšana var nebūt droša
- Klepus, aizrīšanās vai elpas trūkums ēšanas vai dzeršanas laikā.
- Mitra, burbuļojoša balss pēc malka.
- Ēdiens vai šķidrums paliek mutē.
- Atkārtota rīkles tīrīšana, asarošana vai panika.
- Ļoti ilga, nogurdinoša ēdienreize.
- Pacients ir pārāk miegains, lai droši kontrolētu kumosu.
Šīs pazīmes var liecināt par aspirācijas risku, kad ēdiens vai šķidrums nonāk elpceļos. Ēdināšana nekavējoties jāaptur un jāsazinās ar māsu, ārstu vai rīšanas speciālistu atbilstoši aprūpes plānam.
Kaitējums nav tikai aspirācija
Ēdināšana var kļūt par slogu arī tad, ja tā izraisa sāpes mutē, sliktu dūšu, vemšanu, vēdera pilnumu, smagu nogurumu vai konfliktu ar ģimeni. Ja katra ēdienreize kļūst par pārbaudījumu, pacients var sākt baidīties no cilvēka, kurš nāk ar karoti.
Dzīves beigās organisms bieži dabiski prasa mazāk ēdiena. Piespiešana neaptur slimības procesu, bet var atņemt mieru un padarīt pēdējo laiku mokošāku.
Vispirms jāmeklē novēršami iemesli
Pirms secināt, ka cilvēks vairs nevar vai nevēlas ēst, komandai jāizvērtē, vai nav ārstējams iemesls: sāpes, slikta dūša, aizcietējums, sāpīga vai sausa mute, slikti pieguļošas protēzes, depresija, delīrijs, neērta poza vai zāļu blaknes. Dažreiz neliels labojums atkal padara ēšanu patīkamu.
Profesionāls izvērtējums var palīdzēt arī izvēlēties drošāku konsistenci, mazāku karoti, piemērotāku pozu vai īsākas ēšanas reizes. Taču pat tehniski droša konsistence nedrīkst tikt dota pret pacienta gribu.
Ko nozīmē komforta ēdināšana?
Komforta ēdināšana nozīmē piedāvāt mazu daudzumu tikai tad, ja pacients vēlas, ir pietiekami modrs un spēj norīt ar pieņemamu drošību. Mērķis nav sasniegt kaloriju normu. Mērķis ir garša, bauda, saikne un komforts.
Pacients nosaka tempu. Pēc viena vai diviem kumosiem var būt pietiekami. Pie pirmās nevēlēšanās, klepus, noguruma vai diskomforta ēdināšanu pārtrauc. Apstāšanās nav neveiksme; tā ir uzmanīga aprūpe.
Ko darīt ēdiena vietā?
- Regulāri un saudzīgi kopt muti un mitrināt lūpas.
- Mainīt pozu, ja tas uzlabo elpošanu un komfortu.
- Piedāvāt iecienītas garšas ļoti nelielā daudzumā tikai tad, ja droši.
- Turēt roku, sarunāties vai vienkārši mierīgi būt blakus.
- Palīdzēt ģimenei saprast, ka rūpes nav izmērāmas apēstajās karotēs.
Mutes kopšana nav “nekas”. Tā var ievērojami mazināt sausumu, nepatīkamu garšu un diskomfortu laikā, kad norīšana vairs nav droša.
Kā runāt ar ģimeni, kura baidās pārtraukt?
Ģimenes uzstājība parasti rodas no mīlestības, vainas un bailēm, ka cilvēks mirs badā. Sarunā palīdz nosaukt redzamo: “Mēs redzam, ka katrs kumoss izraisa klepu un nogurumu. Mūsu mērķis nav atņemt ēdienu, bet neļaut tam radīt ciešanas.”
Komandai jāizskaidro, ka ēšanas mazināšanās bieži ir slimības procesa daļa, nevis ģimenes nolaidība. Tuviniekiem vajag arī konkrētu alternatīvu: kā kopt muti, ko drīkst piedāvāt un kā atpazīt komfortu.
Vai barošanas zonde vai šķidrums vēnā vienmēr palīdz?
Nē. Mākslīgi ievadīts uzturs vai šķidrums ir medicīniska intervence ar iespējamu ieguvumu un slogu. Dzīves noslēgumā tas ne vienmēr uzlabo komfortu vai pagarina dzīvi, bet var radīt tūsku, vairāk sekrētu, infekciju, ierīces radītu diskomfortu vai nepieciešamību ierobežot pacientu, kurš mēģina zondi izvilkt.
Lēmums jāpieņem individuāli, ņemot vērā pacienta vēlmes, slimības posmu, iespējamo ieguvumu un kaitējumu. Ģimenei ir tiesības lūgt skaidrojumu, kāds tieši ir intervences mērķis un pēc kā tiks vērtēts rezultāts.
Kad jāsazinās ar komandu tajā pašā dienā?
- Parādās jauns klepus, aizrīšanās vai elpas trūkums ēšanas laikā.
- Pacients vairs nevar norīt zāles, šķidrumu vai siekalas.
- Ēšana izraisa sāpes, vemšanu, paniku vai izteiktu nogurumu.
- Ģimenē ir strīds par piespiedu ēdināšanu vai zondi.
- Pacients ēd maz, un nav skaidrs, vai iemesls ir ārstējams.
- Aprūpētājs nejūtas drošs, piedāvājot ēdienu vai dzērienu.
Galvenais princips
Ēdiens ir rūpes tikai tad, ja tas atbilst cilvēka vajadzībām un vēlmēm. Brīdī, kad karote rada bailes, aizrīšanos vai ciešanas, mīlestības uzdevums nav spiest turpināt. Mīlestības uzdevums ir apstāties, pamanīt un atrast citu veidu būt blakus.
Labs hospisa aprūpes plāns palīdz ģimenei saprast, ka atteikšanās no kaitīgas ēdināšanas nav atteikšanās no cilvēka. Tā ir izvēle turpināt rūpēties saudzīgāk.
Avoti un tālāka lasīšana
Rakstā izmantoti vairāku valstu profesionāli un publiski pieejami avoti. Individuāli medicīniski lēmumi vienmēr jāpieņem kopā ar ārstniecības personu.
- NICE, Lielbritānija: Care of dying adults, recommendations
- Marie Curie, Lielbritānija: Hydration and nutrition
- Kent Community Health NHS: Eating, drinking and swallowing at the end of life
- Canadian Virtual Hospice: Oral nutrition at the end of life
- Leeds Community Healthcare NHS: Eating and drinking at the end of life
- National Cancer Institute, ASV: Last Days of Life
Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.
