Vai drīkst dot alkoholu, ja pacients ļoti vēlas?

Pacienta un tuvinieka saruna ar māsu par alkoholu, zāļu mijiedarbību un drošu norīšanu dzīves beigās

Jautājums 88 no 200. Vai drīkst dot alkoholu, ja pacients dzīves beigās ļoti vēlas malku vīna, alus vai cita pazīstama dzēriena?

Īsā atbilde

Dažās situācijās neliels alkohola daudzums var būt pieļaujams garšas, ieraduma vai dzīves kvalitātes dēļ, taču ģimene to nedrīkst izlemt automātiski. Vispirms ārstam, māsai vai farmaceitam jāizvērtē zāļu mijiedarbība, rīšanas drošība, apziņas līmenis, elpošana, aknu darbība, asinsspiediens un citi individuāli riski. Ja cilvēks saņem opioīdus, nomierinošas zāles vai miega līdzekļus, alkohols var pastiprināt miegainību un elpošanas nomākumu.

Dzīves noslēguma aprūpe ņem vērā cilvēka vēlmes, tomēr cieņa nenozīmē ignorēt drošību. Pareizā atbilde nav visiem vienāda. Tā jāatrod sarunā ar pacientu un ārstniecības personu, kura pārzina konkrēto veselības stāvokli un visu zāļu sarakstu.

Kāpēc vienkārša atļauja nav droša

Alkohola iedarbība ļoti vājam cilvēkam var būt daudz spēcīgāka nekā agrāk. Mazāks ķermeņa svars, nepietiekama ēšana un dzeršana, aknu vai nieru darbības traucējumi un vairāku zāļu lietošana var mainīt organisma reakciju. Tas, ko cilvēks agrāk panesa bez grūtībām, slimības noslēguma posmā var izraisīt reiboni, apjukumu, asinsspiediena kritumu vai izteiktu miegainību.

Tāpēc ģimenei nevajadzētu vadīties pēc agrākas pieredzes vien. Arī pacienta vēlme ir jāuzklausa nopietni, taču drošais veids, kā to respektēt, ir noskaidrot iespējamo risku un atrast saudzīgāko risinājumu.

Zāļu mijiedarbība var būt būtiska

Dzīves beigās cilvēkam var būt nozīmētas zāles sāpju, trauksmes, bezmiega, nelabuma, krampju vai elpas trūkuma mazināšanai. Vairākām no šīm zāļu grupām ir nomierinoša iedarbība. Alkohols to var pastiprināt, tādēļ var pieaugt miegainība, krišanas risks, apjukums un elpošanas traucējumi.

Īpaša piesardzība vajadzīga, ja lieto opioīdus vai benzodiazepīnus. Starptautiskie zāļu drošības avoti brīdina, ka alkohola kombinācija ar centrālo nervu sistēmu nomācošām zālēm var izraisīt smagu miegainību un apgrūtinātu elpošanu. Tas nenozīmē, ka ģimenei jāatceļ nozīmētās zāles. Zāļu lietošanu nedrīkst mainīt bez ārstniecības personas norādījuma.

Rīšanas drošība ir tikpat svarīga

Cilvēkam var būt skaidra vēlme pēc dzēriena, bet ķermenis vairs nespēj to droši norīt. Klepus, aizrīšanās, slapja balss, šķidruma palikšana mutē vai izteikta miegainība var liecināt par rīšanas grūtībām. Šādā situācijā pat mazs malks var nonākt elpceļos.

Ja ir rīšanas risks, dzērienu nedod ar spēku un nelej mutē guļošam vai gandrīz bezsamaņā esošam cilvēkam. Aprūpes komandai var jautāt, vai iespējama droša mutes kopšana ar pazīstamu garšu. Dažās slimnīcu vadlīnijās aprakstīta ļoti neliela iecienīta šķidruma izmantošana mutes mitrināšanai, tomēr arī šī pieeja jāizvērtē individuāli.

Garšas vēlme nav tas pats, kas vēlme izdzert glāzi

Dažreiz cilvēks ilgojas pēc pazīstamas garšas, svētku rituāla vai atmiņas, nevis pēc alkohola iedarbības. Var palīdzēt saruna par to, ko tieši viņš vēlas. Vienam pietiks ar lūpu samitrināšanu vai vienu droši piedāvātu malku. Citam svarīga būs glāze uz galda un kopīgs mirklis ar ģimeni.

Šis precizējums ļauj atrast risinājumu ar mazāku risku. Mērķis nav pārbaudīt pacienta gribasspēku un nav arī izpildīt lūgumu par katru cenu. Mērķis ir saprast vēlmes jēgu un saglabāt pēc iespējas vairāk prieka, neradot nevajadzīgas ciešanas.

Pacienta piekrišana un cieņa

Alkoholu nedrīkst slepus pievienot ēdienam vai dzērienam. Ja cilvēks spēj pieņemt lēmumu, viņam jāsaņem saprotama informācija par ieguvumu un risku. Ja viņš vairs nespēj izteikt gribu, ģimenei kopā ar aprūpes komandu jāvadās pēc iepriekš paustajām vēlmēm, aprūpes mērķiem un drošības.

Cieņpilna rīcība ietver arī atteikuma pieņemšanu. Pacientam nav jādzer tikai tāpēc, ka tuvinieki vēlas kopīgu simbolisku mirkli. Līdzīgi arī ģimenei nav jākaunas uzdot jautājumu, ja pats pacients alkoholu lūdz. Atklāta saruna ir drošāka par slēptu rīcību.

Ja cilvēkam bijusi alkohola atkarība

Ja pacients ilgstoši lietojis alkoholu regulāri, pēkšņa lietošanas pārtraukšana var radīt abstinences risku. Šādu situāciju ģimene nedrīkst vadīt pati. Aprūpes komandai jāzina patiesais lietošanas apjoms, jo tas var ietekmēt novērošanu, zāļu izvēli un drošības plānu.

Atklātība nav nosodījuma iemesls. Ārstniecības personai šī informācija vajadzīga tāpat kā ziņas par citām vielām, uztura bagātinātājiem un bezrecepšu zālēm. Slēpta lietošana palielina neparedzamas mijiedarbības risku.

Kad alkoholu labāk nepiedāvāt

Alkoholu nevajadzētu dot, kamēr nav saņemts profesionāls izvērtējums, ja cilvēks ir ļoti miegains, viņu grūti pamodināt, elpošana ir lēna vai apgrūtināta, ir aizrīšanās pazīmes, atkārtota vemšana, izteikts apjukums, krampji, nesena krišana vai smaga aknu slimība. Piesardzība vajadzīga arī pēc zāļu maiņas vai devas maiņas.

Ja pēc alkohola cilvēks kļūst neparasti miegains, nereaģē, elpo lēni vai neregulāri, kļūst zilgans vai aizrijas, jāmeklē neatliekama palīdzība atbilstoši situācijai. Šādā brīdī nevajag gaidīt, vai simptomi pāries paši.

Kā sarunāties ar ārstu vai māsu

Ģimene var pateikt, ka pacientam ir konkrēta vēlme un vēlas to izpildīt iespējami droši. Jānosauc dzēriena veids, aptuvenais iecerētais daudzums, visas lietotās zāles un novērotās rīšanas grūtības. Nav pietiekami pajautāt tikai to, vai alkohols vispār ir atļauts.

Vai šis dzēriens mijiedarbojas ar pacienta zālēm?
Vai cilvēks pašlaik spēj droši norīt?
Vai ir drošāks veids piedāvāt tikai pazīstamo garšu?
Kādas pazīmes pēc tam jāvēro?
Kuram zvanīt, ja cilvēks kļūst miegaināks vai elpo citādi?

Latvijas konteksts

Latvijā jautājums vispirms jāapspriež ar ārstējošo ārstu, ģimenes ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes komandu. Ja pacients saņem aprūpi dzīvesvietā, ģimenei jāizmanto komandai pieejamais saziņas ceļš un jālūdz izvērtēt visu zāļu sarakstu. Farmaceits var palīdzēt pārbaudīt zāļu un alkohola mijiedarbību, taču viņam jāzina visi lietotie preparāti.

Plašāks skaidrojums par aprūpes organizēšanu un atbalstu ģimenei pieejams galvenajā rakstā Hospisa aprūpe Latvijā. Šis raksts atbild tikai uz šauro jautājumu par alkoholu, pacienta vēlmi un drošību.

Vienkāršs lēmuma princips

Vispirms jānoskaidro, ko pacients vēlas un kāpēc. Pēc tam jāizvērtē zāles, rīšana, apziņa un veselības riski. Tikai tad var vienoties par drošāko rīcību. Dažam pacientam atbilde būs neliels daudzums pēc speciālista saskaņojuma. Citam drošāka būs pazīstama garša mutes kopšanā. Vēl citam alkohols būs pārāk bīstams.

Labs lēmums respektē cilvēku un nenoliedz medicīnisko realitāti. Tas nav aizliegums ieraduma dēļ un nav arī atļauja bez izvērtējuma.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai dzīves beigās alkohols vienmēr ir aizliegts?

Nē, taču tas nav arī automātiski drošs. Lēmums jāizvērtē individuāli, ņemot vērā zāles, rīšanu, apziņu, slimības un pacienta aprūpes mērķus.

Vai neliels alkohola daudzums nevar kaitēt?

Arī neliels daudzums var pastiprināt miegainību, reiboni vai elpošanas nomākumu, ja cilvēks saņem noteiktas zāles vai ir ļoti vājš. Drošību nevar noteikt tikai pēc daudzuma.

Ko darīt, ja pacients vēlas tikai pazīstamu garšu?

Aprūpes komandai var jautāt par drošu mutes kopšanu vai ļoti nelielu garšas piedāvājumu. Tas nav piemērots, ja cilvēks nespēj droši norīt vai speciālists saskata citu risku.

Kam ģimenei jautāt par alkoholu un zālēm?

Jautājums jāuzdod ārstam, māsai vai farmaceitam, kuri redz visu zāļu sarakstu un zina pacienta veselības stāvokli. Ģimenei nevajag mainīt zāļu lietošanu pašai.

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti izvēlēti tieši par vēlmi dzert dzīves beigās, drošu norīšanu, alkohola un zāļu mijiedarbību, opioīdiem, nomierinošām zālēm un individualizētu aprūpi.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā