Kā runāt ar ģimeni, kas uzstāj uz barošanu? Hospisa aprūpe ģimenēm

Ģimene pie hospisa pacienta gultas mierīgi pārrunā barošanu, komforta ēšanu, norīšanas drošību un mutes kopšanu dzīves beigās

Jautājums 115 no 200

Kā runāt ar ģimeni, kas uzstāj uz barošanu, ja pacients dzīves beigās ēd arvien mazāk vai vairs negrib ēst.

Īsā atbilde

Ar ģimeni jārunā nevis kā ar cilvēkiem, kuri dara kaut ko nepareizi, bet kā ar cilvēkiem, kuri baidās pazaudēt pēdējo iespēju rūpēties. Ēdiens ģimenei bieži nozīmē mīlestību, pienākumu un cerību. Tāpēc vārdi nebarojiet vai vairs nevajag ēst var izklausīties nežēlīgi, pat ja medicīniski tie ir pamatoti.

Labāka saruna sākas ar atzīšanu, ka tuvinieki grib palīdzēt. Pēc tam var mierīgi skaidrot, ka dzīves beigās ķermenis bieži vairs nespēj izmantot ēdienu tāpat kā agrāk. Mērķis nav atņemt ēdienu. Mērķis ir dot tikai tik daudz, cik pacients vēlas un var droši panest, vienlaikus saglabājot mutes mitrināšanu, cieņu un klātbūtni.

Kāpēc ēdiens ģimenei ir tik jūtīga tēma

Tuviniekiem ēdiens reti ir tikai kalorijas. Tā ir zupa, karote, bērnības atmiņa, mājas smarža un sajūta, ka vēl var kaut ko izdarīt. Kad pacients atsakās no ēdiena, ģimene bieži to piedzīvo kā noraidījumu vai kā signālu, ka nāve tuvojas pārāk ātri. Šajā brīdī ģimene ne vienmēr strīdas par uzturu. Ģimene strīdas ar bezspēcību.

Tāpēc aprūpes speciālistam vai tuviniekam nevajadzētu sākt ar aizliegumu. Labāk sākt ar teikumu, ka ir saprotami gribēt pabarot cilvēku, kuru mīlam. Pēc tam var paskaidrot, ka slimības pēdējā posmā apetītes zudums nav slinkums, spītība vai atteikšanās no ģimenes. Bieži tas ir ķermeņa dabisks veids, kā samazināt slodzi.

Ko nozīmē komforta ēšana

Komforta ēšana nozīmē piedāvāt mazu daudzumu ēdiena vai dzēriena tad, ja pacients to vēlas, ir nomodā un spēj droši norīt. Tas var būt karote iecienīta jogurta, mazs malks dzēriena, ledus gabaliņš, mitra marle uz lūpām vai vienkārši mutes kopšana. Svarīgākais nav šķīvja iztukšošana. Svarīgākais ir patīkama garša, mitra mute un drošība.

Ja cilvēks klepo, smok, kļūst miegains, tur ēdienu mutē vai vairs nesaprot, ko dara, turpināt barošanu var būt bīstami. Norīšanas traucējumi var palielināt aizrīšanās un aspirācijas risku. Šādā brīdī rūpes nozīmē apstāties, nevis uzstāt. Ģimenei var teikt, ka tagad mīlestība izskatās kā mutes samitrināšana un rokas turēšana, nevis vēl viena karote.

Kā runāt bez vainošanas

Sarunā palīdz trīs soļi. Vispirms nosaukt ģimenes nodomu. Jūs gribat, lai viņš necieš un nejūtas pamests. Tad nosaukt pacienta stāvokli. Šobrīd viņa ķermenis vairs nespēj ēdienu izmantot kā agrāk, un katra karote var radīt nogurumu vai klepu. Beigās piedāvāt citu rīcību. Mēs varam samitrināt muti, piedāvāt garšu, apsēsties blakus un vērot, vai viņam ir vieglāk.

Šāda valoda ļauj ģimenei nepazaudēt savu lomu. Tā nesaka, ka viņu rūpes ir nepareizas. Tā pārvērš rūpes drošākā formā. Ģimenei vajag dzirdēt, ka viņi nepārstāj rūpēties. Viņi maina veidu, kā rūpējas, jo pacienta ķermenis ir mainījies.

Noderīgas frāzes var būt ļoti vienkāršas. Mēs redzam, ka jums ir svarīgi viņu pabarot. Mēs arī redzam, ka tagad ēdiens viņu nogurdina. Pamēģināsim dot tikai tik daudz, cik viņš pats vēlas, un pēc tam vairāk rūpēsimies par muti un mieru. Šāds teikums neuzvar strīdā, bet atver sarunu.

Ģimenei var arī piedāvāt konkrētu uzdevumu. Viens cilvēks samitrina lūpas, otrs tur roku, trešais pieraksta, kad pacients klepo vai nogurst. Tad tuvinieki vairs nejūtas izstumti no aprūpes. Viņi joprojām palīdz, tikai palīdz tā, lai pacienta ķermenim nav jācīnās ar vēl vienu slodzi.

Ko jautāt ārstam vai māsai

Ģimenei vajadzētu jautāt, vai pacientam ir norīšanas traucējumi, kādas pazīmes liecina par aizrīšanās risku, vai ēdienu drīkst sabiezināt, vai konkrētajā brīdī vēl ir droši dot šķidrumu, kā kopt muti un kad barošana rada lielāku slogu nekā labumu. Šie nav teorētiski jautājumi. Tie nosaka, vai pacients pēdējās dienās saņem mieru vai papildu ciešanas.

Latvijas mājas aprūpes situācijā īpaši svarīgi ir zināt, kam zvanīt, ja ģimene baidās, ka pacients neēd. Ģimenes ārsts, māsa, paliatīvās aprūpes vai hospisa komanda var palīdzēt nošķirt dabisku apetītes mazināšanos no situācijas, kur vajag citu medicīnisku izvērtējumu. Neviens lēmums par mākslīgu barošanu vai šķidrumu nedrīkst būt tikai ģimenes panikas lēmums.

Mutes kopšana ir īsta aprūpe

Kad ēšana vairs nav droša, mutes kopšana kļūst par vienu no svarīgākajiem komforta darbiem. Sausa mute var radīt slāpes sajūtu, dedzināšanu, nepatīkamu garšu un trauksmi. Mitras lūpas, rūpīga mutes tīrīšana, nelieli malki, ja tie ir droši, un bieža klātbūtne var palīdzēt vairāk nekā piespiedu ēdināšana.

Ģimenei reizēm šķiet, ka mutes kopšana ir mazs darbs, salīdzinot ar ēdienu. Patiesībā dzīves beigās tas var būt ļoti liels darbs. Tas saglabā komfortu, mazina kaunu un ļauj tuviniekiem būt klāt bez cīņas par katru karoti.

Kad barošana var kļūt par slogu

Barošana var kļūt par slogu, ja pacients kļūst ļoti miegains, klepo, grimst, smok, nespēj sēdēt, vairs nenorij, izspļauj ēdienu vai pēc ēšanas kļūst nemierīgs. Arī mākslīga barošana un šķidrums dzīves beigās ne vienmēr pagarina dzīvi vai uzlabo pašsajūtu. Dažreiz tie var palielināt tūsku, elpošanas sekrētus, nelabumu vai nepieciešamību pēc papildu procedūrām.

Tāpēc jautājums nav, vai ģimene drīkst rūpēties. Jautājums ir, kura rūpju forma šodien pacientam ir saudzīgākā. Dažreiz tā ir maza iecienīta garša. Dažreiz tā ir mutes kopšana. Dažreiz klusums, roka un atļauja neēst.

Kā saglabāt cieņu, ja pacients atsakās

Ja pacients skaidri nevēlas ēst, šī vēlme jāuztver nopietni. Dzīves beigās atteikšanās no ēdiena bieži nav strīds ar ģimeni. Tā var būt noguruma, sliktas dūšas, sāpju, sausas mutes, apjukuma, elpas trūkuma vai slimības gaitas pazīme. Tāpēc vispirms jāvērtē simptomi, nevis jāpieņem, ka pacients nesadarbojas.

Cieņa nozīmē jautāt, piedāvāt un apstāties. Vai vēlies mazu malku. Vai vēlies, lai samitrinu muti. Vai vēlies šo garšu tikai mazliet. Ja atbilde ir nē vai ķermenis rāda, ka tas ir par grūtu, aprūpe turpinās citā veidā. Pacients netiek pamests. Viņš tiek pasargāts no piespiedu rīcības, kas var sagādāt vairāk ciešanu nekā labuma.

Labs aprūpes plāns palīdz ģimenei zināt, ka neēšana nav viņu neveiksme. Tā ir slimības posma pazīme, kurā rūpes kļūst klusākas, precīzākas un saudzīgākas.

Biežākie jautājumi

Vai dzīves beigās pacients mirst badā, ja vairs neēd?

Parasti nē. Smagas slimības pēdējā posmā ķermenis bieži vairs nespēj izmantot ēdienu kā agrāk, un apetīte samazinās dabiski. Svarīgi vērtēt komfortu, muti, slāpes sajūtu un drošību.

Vai ēdienu drīkst piedāvāt?

Jā, ja pacients to vēlas, ir pietiekami nomodā un spēj droši norīt. Piedāvājumam jābūt mazam un bez spiediena.

Ko darīt, ja ģimene jūtas vainīga?

Vainu palīdz mazināt skaidrojums, ka rūpes var mainīt formu. Mutes kopšana, klātbūtne un pacienta vēlmes respektēšana ir īsta aprūpe.

Kad jāzvana speciālistam?

Jāzvana, ja pacients klepo, smok, nespēj norīt, kļūst ļoti miegains, ir izteikti nemierīgs vai ģimene nezina, vai ēdiens un šķidrums vēl ir droši.

Saistītie raksti

Avoti un tālāka lasīšana

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā