Kā runāt ar ģimeni, kas uzstāj uz barošanu? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums 115 no 200: Kā runāt ar ģimeni, kas uzstāj uz barošanu?

Ģimenei ēdiens gandrīz vienmēr nozīmē rūpes. Tāpēc brīdī, kad smagi slims cilvēks sāk ēst ļoti maz vai atsakās no ēdiena, tuviniekiem var rasties bailes, ka viņi viņu pamet, neglābj vai pat “ļauj nomirt badā”. Strīds par karoti zupas bieži patiesībā ir strīds ar bezspēcības sajūtu.

Īsā atbilde

Ar ģimeni jārunā mierīgi, nevainojot un nesakot tikai “nedrīkst barot”. Vispirms jāatzīst viņu vēlme palīdzēt, tad konkrēti jāizskaidro, kāpēc pacients ēd mazāk, ko viņš pats vēlas, kādi ir aizrīšanās un ciešanu riski un ko ģimene var darīt komforta labā. Ja domstarpības turpinās, sarunu jāvada ārstam vai māsai kopā ar ģimeni.

Sāciet ar jautājumu, nevis aizliegumu

Palīdz pajautāt: “No kā jūs visvairāk baidāties, ja viņš neēd?” Atbilde var būt bailes no bada, vainas sajūta, reliģiska pārliecība vai solījums pacientam. Tikai pēc tam var saprotami skaidrot medicīnisko situāciju. Frāze “Es redzu, cik ļoti jūs gribat palīdzēt” nepadara sarunu mazāk profesionālu; tā palīdz cilvēkiem sadzirdēt nākamo informāciju.

Kāpēc ēšana dzīves beigās samazinās?

Smagai slimībai progresējot, ķermenis bieži izmanto mazāk enerģijas, cilvēks vairāk guļ, apetīte un slāpju sajūta mazinās, bet norīšana var kļūt nedroša. Dažreiz ēšanu traucē ārstējami simptomi — sāpes mutē, slikta dūša, aizcietējums, apjukums vai nepiemērotas zāles. Tos jāizvērtē komandai. Taču dažkārt mazāka ēšana ir daļa no slimības procesa, ko ar uzstājīgu barošanu nevar mainīt.

Kad barošana var radīt ciešanas?

• Pacients nav pietiekami modrs vai nespēj droši norīt.
• Parādās klepus, mitra balss, aizrīšanās, elpas trūkums vai panika.
• Cilvēks skaidri atsakās, novērš galvu vai saspiež lūpas.
• Ēšana izraisa sliktu dūšu, sāpes, lielu nogurumu vai vemšanu.

Šādos brīžos uzstājība var pārvērst rūpes par slodzi. Ēdiena nokļūšana elpceļos var izraisīt aspirāciju un pasliktināt elpošanu. Pacienta atteikums nav jāuzvar.

Ko piedāvāt ģimenei darīt ēdināšanas vietā?

Ģimenei vajag ne tikai dzirdēt, ko nedarīt, bet saņemt citu rūpju ceļu. Var mitrināt lūpas un muti, piedāvāt vienu iecienītu kumosu tikai tad, ja pacients vēlas un droši norij, sakārtot ērtu pozu, turēt roku, lasīt priekšā vai palīdzēt ar mutes kopšanu. Arī neliels garšas prieks var būt vērtīgs, bet tam nav jākļūst par pārbaudījumu.

Izveidojiet vienkāršu komforta ēšanas plānu

Strīdus mazina iepriekšēja vienošanās: kurā brīdī drīkst piedāvāt ēdienu, kāda konsistence ir droša, kādas pazīmes nozīmē tūlīt apstāties un kam zvanīt. Plānā var ierakstīt arī pacienta paša vārdus un vēlmes. Tad ģimenei nav katrā ēdienreizē no jauna jāizlemj, vai rūpes nozīmē vēl vienu karoti vai mierīgu apstāšanos.

Ja pacients spēj pieņemt lēmumus, viņa vēlme ir sarunas centrs. Ja viņš vairs nespēj skaidri atbildēt, jāņem vērā agrāk paustās vēlmes, aprūpes mērķis un komandas vērtējums. Skaļākais ģimenes loceklis nedrīkst automātiski kļūt par pacienta balsi.

Frāzes, kas palīdz sarunā

• “Mūsu mērķis nav atņemt ēdienu, bet neļaut ēšanai kļūt mokošai.”
• “Mēs turpināsim piedāvāt, bet nepiespiedīsim.”
• “Ja viņš gribēs un spēs droši norīt, mēs palīdzēsim izbaudīt nelielu daudzumu.”
• “Parādīsim, kā rūpēties par muti, lai viņam būtu komfortabli.”

Kad vajadzīga kopīga profesionāla saruna?

Komandas saruna vajadzīga, ja ģimenes locekļiem ir pretēji uzskati, pacients nespēj paust vēlmes, rodas jautājums par zondi vai intravenozu uzturu, vai arī ēdināšana turpinās par spīti klepum un pretošanās pazīmēm. Ārstam jāizskaidro aprūpes mērķis, iespējamais ieguvums un slodze, bet pacientam un ģimenei jābūt iespējai uzdot jautājumus.

Ko rāda starptautiskā pieredze?

AAHPM mākslīgu uzturu un hidratāciju raksturo kā medicīniskas intervences, kuru ieguvums un slodze jāvērtē pret pacienta mērķiem. NCI, Marie Curie, Kent NHS un Canadian Virtual Hospice skaidro, ka ēšanas samazināšanās pēdējās dienās bieži ir dabiska un piespiešana var radīt diskomfortu vai aizrīšanās risku. WHO paliatīvās aprūpes princips ir ciešanu mazināšana un ģimenes atbalsts, nevis procedūras veikšana tikai vainas sajūtas dēļ.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai nepiespiest nozīmē neko nepiedāvāt?

Nē. Var piedāvāt nelielu daudzumu, vērot pacienta reakciju un apstāties pie pirmās nevēlēšanās vai nedrošas norīšanas pazīmes.

Vai ģimene ir vainīga, ja pacients neēd?

Nē. Slimības izraisīta apetītes mazināšanās nav ģimenes neveiksme.

Avoti un tālāka lasīšana

Rakstā izmantoti vairāku valstu publiski pieejami avoti par hospisa, paliatīvo un dzīves noslēguma aprūpi. Individuāli medicīniski lēmumi vienmēr jāpieņem kopā ar ārstniecības personu.

• AAHPM, ASV: Artificial Nutrition and Hydration Near the End of Life
• NCI, ASV: Last Days of Life
• Marie Curie, Lielbritānija: Eating and drinking at the end of life
• Kent Community Health NHS, Lielbritānija: Food and fluid in the last days of life
• Canadian Virtual Hospice, Kanāda: Food and Fluids
• WHO: Palliative care

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.