Kā samazināt aizrīšanās risku? Hospisa aprūpe ģimenēm

Jautājums 107 no 200. Kā samazināt aizrīšanās risku?

Aizrīšanās risks ģimenei var radīt pastāvīgu saspringumu. Katrs malks šķiet kā pārbaudījums, bet katrs klepus liek domāt par neatliekamu palīdzību. Drošākais ceļš nav barot ar spēku vai pilnībā atteikties no rūpēm. Vajadzīgs mierīgs, pacientam pielāgots plāns.

Īsā atbilde

Aizrīšanās risku var mazināt, ja ēdienu un dzērienu piedāvā tikai pietiekami modram un piekrītošam pacientam, stabili atbalstītā pozā, mazos kumosos vai malkos un nesteidzoties. Pie klepus, mitras balss, elpas trūkuma, noguruma, panikas vai atteikšanās maltīte jāpārtrauc. Ēdiena konsistenci, šķidruma biezumu, zāļu formu un īpašas rīšanas pozas jāizvēlas kopā ar ārstniecības personu.

Rīšana dzīves beigās var mainīties pa dienām. Tas, kas bija panesams vakar, šodien var prasīt citu pieeju. Ģimenei jāzina ne tikai, ko piedāvāt, bet arī kad apstāties.

Disfāgija, aspirācija un aizrīšanās nav viens un tas pats

Disfāgija nozīmē rīšanas traucējumus. Aspirācija nozīmē, ka siekalas, ēdiens vai šķidrums nonāk elpceļos. Aizrīšanās ir pēkšņs elpceļu nosprostojums, kas var neļaut cilvēkam elpot, runāt vai efektīvi klepot. Šie jēdzieni ir saistīti, bet nav savstarpēji aizvietojami.

Aspirācija var būt arī klusa un neizraisīt redzamu klepu. Tādēļ klepus neesamība nepierāda, ka norīšana ir droša. Savukārt viens klepus ne vienmēr nozīmē aspirāciju. Atkārtotas pazīmes un pārmaiņas jāapraksta komandai, kura var izvērtēt situāciju kopumā.

Ēdienu piedāvā tikai modram cilvēkam

Ja pacients nav pietiekami modrs, nespēj noturēt uzmanību vai aizmieg ēdienreizes laikā, rīšana var kļūt nedroša. Cilvēku nevajag modināt tikai tāpēc, lai pabeigtu porciju. Maltīti atliek vai pārtrauc un novērtē, vai vēlāk modrība uzlabojas.

Pacienta piekrišana ir tikpat svarīga kā tehniska drošība. Ja cilvēks novēršas, saspiež lūpas, izspļauj ēdienu vai skaidri atsakās, šī reakcija jārespektē. Piedāvājumu drīkst atkārtot vēlāk, bet atteikumu nedrīkst pārvērst par ilgstošu pierunāšanu.

Poza ir individuāla aprūpes daļa

Parasti ķermeņa augšdaļai jābūt stabili atbalstītai, lai cilvēks neslīdētu lejup un varētu brīvi elpot. Guļus ēdināšana var palielināt risku. Tomēr vienu galvas vai zoda stāvokli nedrīkst ieteikt visiem. Īpašas rīšanas pozas nosaka logopēds vai cita ārstniecības persona pēc individuāla izvērtējuma.

Ja pacients ēšanas laikā noslīd, kļūst aizelsies vai nespēj noturēt galvu, vispirms jāpārtrauc piedāvājums un jāsakārto komforts. Pēc maltītes komanda var ieteikt kādu laiku saglabāt paceltu ķermeņa augšdaļu, taču precīzs risinājums atkarīgs no cilvēka stāvokļa.

Mazi kumosi un pietiekamas pauzes

Ēdienreize nav sacensība ar porciju. Neliels kumoss dod vairāk laika un kontroles. Pirms nākamā piedāvājuma jāpārliecinās, ka iepriekšējais kumoss ir norīts un mutē nav palicis ēdiens. Sarunu labāk atlikt līdz brīdim, kad cilvēks ir pabeidzis norīšanu.

Izmantojiet mazu karoti un nelielu daudzumu.
Nesteidzieties un atstājiet pauzes atelpai.
Nepiedāvājiet jaunu kumosu, kamēr iepriekšējais nav norīts.
Pārtrauciet, ja cilvēks nogurst, klepo vai zaudē uzmanību.
Neievietojiet ēdienu mutē cilvēkam, kurš guļ vai neatsaucas.

Ēdiena konsistence jāizvēlas konkrētajam pacientam

Dažiem cilvēkiem vieglāk norīt mīkstu un mitru ēdienu. Citiem grūtības rada tieši šķidrumi vai sajauktas konsistences. Sauss, drupans, lipīgs vai šķiedrains ēdiens var būt grūti kontrolējams, taču arī biezenis nav automātiski drošs visiem.

Tekstūru drīkst mainīt pēc profesionāla ieteikuma un novērojumiem par konkrēto cilvēku. Patvaļīga šķidrumu biezināšana var mazināt vēlmi dzert, mainīt zāļu uzsūkšanos un ne vienmēr novērš aspirāciju. Ieteikums regulāri jāpārskata, jo pacienta spējas var mainīties.

Zāļu forma ir jāpārbauda

Rīšanas grūtību gadījumā tabletes nedrīkst automātiski sasmalcināt vai atvērt kapsulas. Dažām zālēm tas maina iedarbību un var radīt kaitējumu. Jājautā ārstam, māsai vai farmaceitam, vai pieejama šķidra, mutē šķīstoša, zemādas vai cita piemērota forma.

Ja pacients vairs nespēj norīt būtiskas zāles, komandai par to jāzina tajā pašā dienā. Mērķis nav par katru cenu ievadīt ierasto tableti, bet saglabāt simptomu kontroli drošā veidā.

Mutes kopšana palīdz saglabāt komfortu

Sausa mute, biezas siekalas, aplikums, čūlas vai sāpes var padarīt ēšanu un dzeršanu grūtāku. Regulāra, saudzīga mutes kopšana mazina sausumu, nepatīkamu garšu un diskomfortu. Tā var palīdzēt arī mazināt ar mutes mikroorganismiem saistītu elpceļu infekciju risku, taču nav aizrīšanās ārstēšana.

Jāvaicā māsai, kā tīrīt muti ļoti miegainam cilvēkam, kā mitrināt lūpas un ko darīt, ja redzams asiņojums, aplikums vai sāpīgas vietas.

Pazīmes, pie kurām maltīte jāpārtrauc

Apstājieties, ja parādās atkārtots klepus, aizrīšanās, mitra balss, elpas trūkums, panika, svīšana, izteikts nogurums, ēdiens paliek mutē vai pacients novēršas. Pēc tam palīdziet atgūt ērtu pozu un sazinieties ar komandu, īpaši, ja epizode atkārtojas.

Nedrīkst mēģināt ar nākamo malku noskalot iestrēgušu kumosu. Arī pirkstu ievietošana mutē bez skaidri redzama un viegli satverama priekšmeta var to iegrūst dziļāk. Ģimenei vajadzīgs iepriekš izrunāts rīcības plāns.

Kad jāzvana neatliekamajai palīdzībai

Ja cilvēks nespēj elpot, runāt vai efektīvi klepot, kļūst zilgans vai zaudē samaņu, iespējams pilnīgs elpceļu nosprostojums. Latvijā nekavējoties jāzvana 113 un jārīkojas pēc dispečera norādēm. Pirmās palīdzības darbības drošāk apgūt praktiskā apmācībā.

Ja cilvēks klepo skaļi un spēj ievilkt elpu, viņu parasti mudina turpināt klepot un cieši novēro. Tomēr hospisa vai paliatīvās aprūpes pacientam rīcība jāsaskaņo arī ar iepriekš izveidoto aprūpes plānu un pacienta vēlmēm.

Komforta ēdināšana ar zināmu risku

Dažkārt pacients vēlas turpināt baudīt nelielu ēdiena vai dzēriena daudzumu, lai gan rīšana nav pilnīgi droša. Tad nepieciešams kopīgs lēmums, kurā vērtē pacienta gribu, dzīves kvalitāti, iespējamo ieguvumu un risku. To mēdz saukt par ēšanu un dzeršanu ar apzinātu risku.

Šāds lēmums nav atļauja ēdināt bez robežām. Plānā jānorāda piemērotākais piedāvājums, poza, apstāšanās pazīmes un rīcība pasliktināšanās gadījumā. Lēmums jāpārskata, ja mainās modrība, elpošana vai pacienta vēlmes.

Ko pierakstīt un pajautāt komandai

Pierakstiet, ko pacients ēda vai dzēra, kādā pozā, cik ilga bija maltīte un kādas pazīmes parādījās. Jautājiet, kādu konsistenci drīkst piedāvāt, vai vajadzīgs rīšanas izvērtējums, kā rīkoties ar zālēm un kam zvanīt vakarā vai brīvdienās.

Plašāks pārskats par aprūpes organizēšanu, simptomu mazināšanu un ģimenes atbalstu pieejams galvenajā rakstā Hospisa aprūpe Latvijā. Šī lapa saglabā šauro fokusu uz aizrīšanās riska mazināšanu.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai klepus neesamība nozīmē drošu norīšanu

Nē. Aspirācija var būt klusa. Atkārtotas rīšanas pārmaiņas jāizvērtē ārstniecības personai.

Vai miegainu pacientu drīkst modināt ēšanai

Parasti nevajag modināt tikai porcijas pabeigšanai. Ēdienu piedāvā tad, kad cilvēks ir pietiekami modrs un piekrīt.

Vai biezāks šķidrums vienmēr mazina aizrīšanās risku

Nē. Biezināšana nav piemērota visiem un to nevajag sākt patvaļīgi. Nepieciešams individuāls ieteikums.

Vai tabletes drīkst sasmalcināt

Tikai pēc ārsta, māsas vai farmaceita norādījuma, jo dažu zāļu sasmalcināšana maina to iedarbību.

Kad jāzvana 113

Ja cilvēks nespēj elpot, runāt vai efektīvi klepot, kļūst zilgans vai zaudē samaņu, jāzvana nekavējoties.

Ko nozīmē ēšana ar apzinātu risku

Tas ir kopīgi apspriests plāns, kurā pacienta vēlme un dzīves kvalitāte tiek līdzsvarota ar zināmu rīšanas risku.

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti atbilstoši raksta tēmai un aptver vairāku valstu veselības aprūpes pieredzi.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā