Kā samazināt aizrīšanās risku? Hospisa aprūpe ģimenēm
Jautājums 107 no 200: Kā samazināt aizrīšanās risku?
Aizrīšanās risks hospisa aprūpē ģimenei var radīt pastāvīgu saspringumu. Katrs malks šķiet pārbaudījums. Katrs klepus liek domāt, vai tagad jāzvana palīdzībai. Šīs bailes ir saprotamas, bet labākā atbilde nav pārtraukt visas rūpes vai barot ar spēku. Labākā atbilde ir mierīgs, konkrēts plāns.
Rīšana dzīves beigās var mainīties pa dienām. Tāpēc tas, kas bija droši vakar, šodien var prasīt citu pieeju. Ģimenei jāzina ne tikai, ko darīt, bet arī kad apstāties.
Īsā atbilde
Aizrīšanās risku var mazināt, ja ēdienu un dzērienu piedāvā tikai modram pacientam, paceltā pozā, ļoti mazos kumosos vai malkos, nesteidzoties un pārtraucot pie klepus, mitras balss, elpas trūkuma, noguruma vai atteikšanās. Ēdiena tekstūru, šķidruma biezumu, zāļu formu un drošu rīšanas plānu jāizrunā ar aprūpes komandu.
1. Nepiedāvāt ēdienu miegainam cilvēkam
Viens no svarīgākajiem drošības principiem ir vienkāršs: ja pacients nav pietiekami modrs, ēšana nav droša. Miegainam cilvēkam rīšana kļūst lēnāka un vājāka, klepus reflekss var būt nepietiekams, un ēdiens var palikt mutē. Ja cilvēks aizmieg ēdienreizes laikā, tas nav “jāpamodina, lai pabeigtu”. Ēšana jāatliek vai jāpārtrauc.
2. Poza ir daļa no aprūpes, nevis sīkums
Ja aprūpes komanda nav devusi citus norādījumus, parasti drošāka ir pacelta ķermeņa augšdaļa, stabils kakls un mierīga galvas pozīcija. Guļus barošana palielina risku. Ja pacients slīd lejup, vispirms jāsakārto poza, nevis jāsteidzas ar karoti.
Pēc ēšanas bieži palīdz vēl kādu brīdi neapguldīt cilvēku pilnīgi horizontāli. Precīzu laiku un pozu jāpielāgo pacienta stāvoklim un komandas norādījumiem.
3. Mazāk ir drošāk
Hospisa aprūpē ēdienreize nav sacensība ar porciju. Mazs kumoss dod vairāk kontroles. Neliels malks ļauj pamanīt, vai balss paliek skaidra. Ja viena karote prasa daudz spēka, tad nākamā karote nav automātiski vajadzīga.
- Lietojiet mazus kumosus un mazu karoti.
- Pagaidiet, līdz iepriekšējais kumoss ir norīts.
- Nerunājiet ar pacientu tieši norīšanas brīdī.
- Nepiedāvājiet jaunu kumosu, ja mutē vēl ir ēdiens.
- Atstājiet pauzes, lai cilvēks paspēj atpūsties.
4. Tekstūra ir jāpielāgo cilvēkam
Dažiem pacientiem drošāki ir mīksti, mitri, viendabīgi ēdieni. Citiem problēmas rada tieši šķidrumi. Sausi, drupani, lipīgi vai šķiedraini ēdieni var būt grūtāk kontrolējami mutē. Tas nenozīmē, ka visiem jādod viens un tas pats biezenis. Tas nozīmē, ka jāvēro konkrētais cilvēks.
Ja ir rīšanas grūtības, komanda var ieteikt mainīt tekstūru, biezināt šķidrumus, mainīt zāļu formu vai pāriet uz mutes kopšanu. Šie lēmumi jāpieņem individuāli.
5. Mutes kopšana samazina ciešanas
Sausa mute, biezas siekalas, aplikums vai sāpes mutē var padarīt rīšanu grūtāku. Mutes kopšana nav “kosmētika”. Tā var mazināt diskomfortu, palīdzēt saglabāt garšas sajūtu un dažkārt samazināt klepu, kas rodas no sausuma vai kairinājuma.
Jāvaicā māsai, kā droši tīrīt muti, kā mitrināt lūpas, ko lietot sausuma gadījumā un kā rīkoties, ja pacients ir ļoti miegains.
6. Zināt apstāšanās pazīmes
Ģimenei reizēm grūtākais ir apstāties. Bet apstāšanās nav padošanās. Tā ir drošība. Ēšana jāpārtrauc, ja parādās klepus, aizrīšanās, mitra balss, elpas trūkums, panika, miegainība, svīšana, seja kļūst saspringta vai pacients novēršas. Pēc tam jāpaziņo komandai, īpaši, ja epizode atkārtojas.
7. Sagatavot rīcības plānu krīzei
Mierīgā brīdī jautājiet komandai: kā rīkoties, ja pacients aizrijas? Kad zvanīt jums, kad 112, ko darīt ar zālēm, kādas pirmās palīdzības darbības ģimene prot un kas atbilst pacienta aprūpes plānam? Šo nevajag pirmoreiz apspriest brīdī, kad cilvēks klepo un visi ir nobijušies.
Ja cilvēks nespēj elpot, runāt vai klepot, kļūst zils vai zaudē samaņu, tā ir neatliekama situācija. Latvijā jāzvana 112. Red Cross materiāli nošķir situāciju, kur cilvēks vēl klepo, no situācijas, kur elpceļi var būt nosprostoti.
Ko rāda starptautiskā pieredze?
RCSLT un ASHA uzsver, ka ēšanas un dzeršanas risinājumiem jābūt personalizētiem, nevis mehāniskiem. NHS skaidro, ka disfāgija var palielināt aizrīšanās un aspirācijas risku, tāpēc jāņem vērā rīšanas pazīmes. Canadian Virtual Hospice un NCI dzīves beigās aicina ģimenes nepiespiest ēšanu, bet piedāvāt tikai tik, cik cilvēks spēj un vēlas. NICE uzsver komfortu un cieņu pēdējās dienās. Praktiskais secinājums ir ļoti vienkāršs: droša ēdināšana ir lēna, vērojoša un gatava apstāties.
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai pacients jābaro, ja viņš saka, ka negrib?
Nē. Atteikšanās ir jārespektē, īpaši, ja cilvēks ir noguris, klepo vai baidās. Var piedāvāt mutes mitrināšanu un mieru.
Vai biezāks ēdiens vienmēr ir drošāks?
Ne vienmēr. Dažiem tas palīdz, citiem traucē. Tekstūra jāizvēlas pēc novērojumiem un profesionāla ieteikuma.
Vai radinieks bez pieredzes drīkst ēdināt?
Drīkst tikai tad, ja viņš saprot norādījumus, prot nesteigties un zina apstāšanās pazīmes. Ja ir bail vai neskaidrība, jālūdz komandas apmācība.
Avoti un tālāka lasīšana
Rakstā izmantoti vairāku valstu publiski pieejami avoti par hospisa, paliatīvo un dzīves noslēguma aprūpi. Individuāli medicīniski lēmumi vienmēr jāpieņem kopā ar ārstniecības personu.
- RCSLT, Lielbritānija: Eating, drinking and swallowing guidance
- ASHA, ASV: Adult Dysphagia
- NHS, Lielbritānija: Swallowing problems
- American Red Cross, ASV: Adult and child choking first aid
- Canadian Virtual Hospice, Kanāda: Food and Fluids
- NCI, ASV: Last Days of Life
- NICE, Lielbritānija: Care of dying adults in the last days of life
Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.
