Ko darīt, ja pacients aizrijas? Hospisa aprūpe ģimenēm

maijs 04, 2026

Jautājums 104 no 200: Ko darīt, ja pacients aizrijas?

Aizrīšanās pie hospisa pacienta ģimenei var būt ļoti biedējoša. Vienā brīdī cilvēks mēģina norīt, nākamajā sāk klepot, mainās balss, sejā parādās izbīlis, un visi telpā sastinguši. Šādā brīdī panika ir saprotama, bet tā nepalīdz. Palīdz iepriekš zināms plāns.

Ir svarīgi atšķirt divas situācijas. Viena ir klepus vai īslaicīga aizrīšanās, kad cilvēks vēl spēj klepot, elpot vai kaut ko pateikt. Otra ir pilna elpceļu nosprostošanās, kad cilvēks nespēj elpot, runāt vai efektīvi klepot. Otrā situācija ir neatliekama.

Īsā atbilde

Ja pacients aizrijas, nekavējoties pārtrauciet ēdiena vai dzēriena došanu, palīdziet viņam palikt pēc iespējas drošā, paceltā vai uz priekšu vērstā pozā un vērojiet, vai viņš spēj klepot un elpot. Ja cilvēks nespēj elpot, runāt vai klepot, kļūst zils, ļoti vājš vai zaudē samaņu, nekavējoties jāzvana 112 un jārīkojas pēc apgūtas pirmās palīdzības algoritma. Pēc jebkuras nopietnas aizrīšanās epizodes jāsazinās ar hospisa komandu.

Ja cilvēks klepo

Spēcīgs klepus nozīmē, ka gaiss vēl kaut kā kustas. Šādā brīdī svarīgi negrūst mutē ūdeni, necensties turpināt barot un nebakstīt dziļi mutē ar pirkstiem. Pārtrauciet ēšanu, ļaujiet cilvēkam klepot, palīdziet viņam sēdēt drošāk un mierīgi sakiet: “Nesteidzies, klepo, es esmu tepat.”

Ja mutē ir redzams viegli izņemams gabaliņš, to var uzmanīgi izņemt. Bet akla bakstīšana mutē ir bīstama, jo ēdienu var iestumt dziļāk. Red Cross pirmās palīdzības materiāli īpaši brīdina neveikt pirksta kustību mutē, ja objekts nav redzams.

Kad tā ir neatliekama situācija?

Pacients nespēj runāt, elpot vai efektīvi klepot.
Elpošana kļūst ļoti vāja, svilpjoša vai pazūd.
Seja, lūpas vai āda kļūst zilgana vai pelēcīga.
Cilvēks kļūst limpīgs, zaudē samaņu vai krīt.
Ģimene nespēj saprast, vai elpceļi ir brīvi.

Šādos gadījumos Latvijā jāzvana 112. Ja ģimenes loceklis ir apmācīts pirmajā palīdzībā, jāseko apgūtajam algoritmam. Red Cross un St John materiāli apraksta rīcību ar muguras sitieniem, grūdieniem un atdzīvināšanas sākšanu, ja cilvēks kļūst bezsamaņā, bet frailam hospisa pacientam vienmēr jāņem vērā iepriekš izrunātais aprūpes plāns un pacienta vēlmes.

Ko nedarīt aizrīšanās brīdī?

Neturpināt dot ēdienu vai dzērienu “lai noskalotu”.
Nedot tabletes, kamēr nav skaidrs, ka rīšana ir droša.
Nebakstīt dziļi mutē ar pirkstiem, ja gabals nav redzams.
Nepiespiest pacientu guļus pozā, ja viņš klepo vai cenšas elpot.
Neklusēt par epizodi, pat ja pēc dažām minūtēm šķiet, ka viss pārgājis.

Pēc epizodes svarīgākais ir pārskatīt ēšanu

Ja aizrīšanās notika vienreiz, tas nenozīmē, ka nekas nav jāmaina. Hospisa pacientam rīšana var mainīties ļoti ātri. Pēc epizodes jāsazinās ar māsu, ārstu vai rīšanas speciālistu, ja tāds ir pieejams. Komandai jāzina, vai aizrīšanās notika ar ūdeni, tēju, zupu, putru, tableti, drupanu ēdienu vai siekalām.

Var būt vajadzīga ēdiena tekstūras maiņa, mazāki kumosi, cits temps, cita poza, zāļu formas pārskatīšana, sabiezinātu šķidrumu izvērtēšana vai lēmums, ka konkrētā brīdī drošāka ir tikai mutes kopšana. Šie nav ģimenes minējumi. Tie ir profesionāli lēmumi, ko jāpieņem kopā.

Kā sagatavoties, pirms kaut kas notiek?

Ģimenei mierīgā brīdī vajadzētu pajautāt hospisa komandai: ko darīt, ja pacients aizrijas? Kad zvanīt jums, kad 112, kāda poza viņam ir drošāka, ko darīt ar zālēm, un vai ir ēdieni vai šķidrumi, no kuriem jāizvairās? Šāda saruna nav lieka piesardzība. Tā samazina paniku.

Pie pacienta gultas var turēt īsu rīcības lapu: komandas tālrunis, 112, zāļu saraksts, rīšanas norādījumi, ko nedot, kādā pozā piedāvāt ēdienu, un kad ēšanu nekavējoties pārtraukt.

Kāpēc aizrīšanās nav “vienkārši neuzmanība”?

Dzīves beigās rīšana var kļūt vājāka slimības, noguruma, miegainības, delīrija, medikamentu, sausa mutes dobuma vai muskuļu vājuma dēļ. Cilvēks var gribēt ēst, bet ķermenis vairs nesaskaņo košļāšanu, elpu un rīšanu kā agrāk. Tāpēc nevajag vainot pacientu vai aprūpētāju. Jāmaina aprūpes plāns.

Ko rādā starptautiskā pieredze?

ASHA rīšanas traucējumu vadlīnijas uzsver, ka jāvērtē klepus, balss, elpošana, nogurums, poza un ēdiena vai šķidruma konsistence. NCI, MedlinePlus un Canadian Virtual Hospice materiāli apraksta, ka dzīves beigās rīšanas un ēšanas spējas bieži samazinās. Red Cross un St John pirmās palīdzības materiāli nošķir efektīvu klepu no pilnas elpceļu nosprostošanās un uzsver neatliekamu palīdzību, ja cilvēks nespēj elpot, runāt vai klepot. WHO paliatīvās aprūpes princips šajā tēmā ir ļoti praktisks: mazināt ciešanas un atbalstīt ģimeni, nevis atstāt viņus vienus krīzes brīdī.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai pēc aizrīšanās drīkst uzreiz mēģināt vēlreiz?

Parasti nē. Vispirms jāpārtrauc ēšana, jāļauj cilvēkam atgūties un jāsaprot, kas notika. Ja epizode bija izteikta, jāsazinās ar komandu pirms turpināt.

Vai klepus pēc katra malka ir normāls?

Nē, tas ir signāls, ka rīšana var nebūt droša. Tas jāapspriež ar aprūpes komandu.

Vai ūdens palīdz, ja cilvēks aizrijies ar ēdienu?

Nedodiet ūdeni automātiski. Ja rīšana ir traucēta, šķidrums var pasliktināt situāciju. Vispirms jāpārtrauc ēšana un jānovērtē elpošana un klepus.

Avoti un tālāka lasīšana

Rakstā izmantoti vairāku valstu publiski pieejami avoti par hospisa, paliatīvo un dzīves noslēguma aprūpi. Individuāli medicīniski lēmumi vienmēr jāpieņem kopā ar ārstniecības personu.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā