Ko darīt, ja pacients saka, ka grib iet mājās, bet jau ir mājās? Hospisa aprūpe ģimenēm

Hospisa pacients saka, ka grib iet mājās, lai gan jau ir mājās: tuvinieks mierīgi uzklausa un palīdz justies droši

Ja pacients saka, ka grib iet mājās, lai gan jau atrodas savās mājās, vispirms nevajag strīdēties par adresi. Šie vārdi bieži izsaka ilgas pēc drošības, pazīstamības, miera vai cilvēka no agrāka dzīves posma. Tie var būt saistīti arī ar demenci, delīriju, sāpēm, elpas trūkumu, nogurumu vai bailēm. Tuvinieka uzdevums nav pierādīt, ka pacients kļūdās. Svarīgāk ir uzklausīt sajūtu, pārbaudīt komfortu un pamanīt, vai nav jaunu simptomu, par kuriem jāziņo aprūpes komandai.

Frāze var būt emocionāli smaga. Ģimene ir centusies izveidot drošu vidi, bet cilvēks tomēr saka, ka nav mājās. Tas nenozīmē, ka aprūpe ir slikta vai ka pacients noraida savus tuviniekus. Slimības laikā vietas un laika izjūta var mainīties. Vārds mājas reizēm kļūst par nosaukumu sajūtai, kuru cilvēks vairs nespēj aprakstīt citādi.

Ko cilvēkam var nozīmēt mājas

Mājas var būt bērnības dzīvoklis, lauku sēta, agrāka ģimenes dzīve vai laiks, kad cilvēks jutās stiprs un patstāvīgs. Viņš var meklēt vecākus, dzīvesbiedru vai bērnus, kuri viņa atmiņā vēl ir mazi. Dažkārt cilvēks nevis lūdz pārvietošanu, bet mēģina pateikt, ka pašreizējā telpa šķiet sveša, pārāk skaļa vai nedroša.

Šo nozīmi palīdz atklāt mierīgs jautājums. Var pajautāt, kas viņam tajās mājās patika, kuru cilvēku viņš cer satikt vai kas šeit traucē justies labi. Jautājums nav pratināšana. Ja cilvēks nogurst vai kļūst satrauktāks, saruna jāpārtrauc un jāpaliek pie vienkārša mierinājuma.

Kā atbildēt bez strīda

Der īsi teikumi. Var sacīt, ka dzirdat viņa vēlmi, ka esat blakus un ka viņš ir drošībā. Var pajautāt, vai viņam ir auksti, vai kaut kas sāp, vai viņš vēlas klusumu, citu pozu vai konkrētu cilvēku. Šāda atbilde atzīst izjūtu, bet neapstiprina nepatiesu faktu un nesola braucienu, kuru nevarēs īstenot.

Nav vienas frāzes, kas palīdz visiem. Dažam cilvēkam noder atmiņu albums, pazīstama dziesma vai priekšmets no agrākās dzīves. Citam palīdz rokas turēšana, mutes mitrināšana, aizkaru aizvēršana pirms krēslas vai pāriešana uz klusāku telpu. Mērķis ir mazināt saspringumu, nevis uzvarēt sarunā.

Ko labāk neteikt

Dusmīga atbilde, ka cilvēks taču jau ir mājās, parasti nepalīdz. Tā var palielināt kaunu un nedrošību. Arī atkārtoti jautājumi par adresi, datumu un ģimenes locekļiem var pārvērst sarunu par pārbaudījumu, kuru slimais cilvēks nespēj izturēt.

Nevajag apsolīt, ka tūlīt brauksiet, ja tā nenotiks. Nevajag arī izdomāt sarežģītu stāstu, kas vēlāk rada jaunu apjukumu. Cieņpilna atbilde var būt vienlaikus maiga un patiesa. Jūs varat atzīt vēlmi un piedāvāt drošu darbību šajā brīdī.

Vispirms pārbaudiet ķermeņa vajadzības

Nemiers un dezorientācija var pastiprināties, ja cilvēkam ir sāpes, sausa mute, slāpes, pilns urīnpūslis, aizcietējums, drudzis, elpas trūkums vai neērta poza. Jāpārbauda, vai apģērbs un gultasveļa ir sausi, vai telpā nav pārāk karsti, vai nav jauna klepus, drebuļu vai izteiktas miegainības.

Ģimenei nav pašai jānosaka cēlonis. Pietiek pamanīt pārmaiņas un precīzi tās aprakstīt ārstam vai māsai. Ja frāze par vēlmi iet mājās sākusies pēkšņi un kopā ar to parādījies apjukums, tā jāuztver nopietni.

Kad jādomā par delīriju

Delīrijs ir pēkšņs un svārstīgs apjukums. Cilvēks var vienā brīdī sarunāties skaidri, bet vēlāk neatpazīt telpu, redzēt to, kā nav, jaukt dienu ar nakti vai mēģināt doties prom. Delīriju var veicināt infekcija, zāļu iedarbība, dehidratācija, vielmaiņas pārmaiņas, urīna aizture, aizcietējums, sāpes vai smagas slimības progresēšana.

Jauns delīrijs nav automātiski jāpieņem par nenovēršamu dzīves beigu pazīmi. Daļa cēloņu ir mazināmi. Komandai jāzina, kad pārmaiņas sākās, kā tās mainās dienas laikā, kādas zāles nesen lietotas un kādi fiziski simptomi parādījušies.

Ja cilvēkam ir demence

Demences gadījumā cilvēks var dzīvot agrākā atmiņas posmā. Pašreizējās mājas viņam tajā brīdī var nebūt pazīstamas. Vēlme iet mājās var pastiprināties vakarā, nogurumā vai tad, kad telpā ir daudz cilvēku un skaņu.

Palīdz paredzams dienas ritms, pazīstami priekšmeti, skaidrs apgaismojums un viena mierīga balss. Ja iespējams, ģimenei jāvienojas par līdzīgu atbildes veidu, lai cilvēkam nebūtu katru reizi jāpielāgojas citam skaidrojumam. Tomēr nedrīkst ignorēt pēkšņu pasliktināšanos tikai tāpēc, ka pacientam jau ir demence.

Kā veidot drošāku un pazīstamāku vidi

Telpā var novietot dažus atpazīstamus priekšmetus, fotogrāfiju, ierastu segu vai pulksteni. Jāsamazina lieks troksnis un kustība. Vakarā gaismu vēlams ieslēgt pirms telpa kļūst tumša, jo strauja pāreja uz krēslu var pastiprināt dezorientāciju.

Ja cilvēks spēj pārvietoties, ceļam līdz tualetei un gultai jābūt brīvam. Apaviem jābūt stabiliem, bet nepieciešamajām lietām sasniedzamām. Durvis nedrīkst pārvērst par konfliktu vietu. Ja pastāv aiziešanas vai krišanas risks, ģimenei vajadzīgs profesionāls drošības plāns.

Ko darīt, ja pacients mēģina aiziet

Palieciet blakus, runājiet mierīgi un virziet uzmanību uz drošu darbību. Var piedāvāt apsēsties, iedzert malku, ja norīšana ir droša, paskatīties fotogrāfiju vai kopā pāriet uz citu telpu. Fiziska cīņa var izraisīt kritienu un palielināt bailes.

Ja cilvēks mēģina iziet uz ielas, atkārtoti krīt vai kļūst tik satraukts, ka ģimene nevar nodrošināt drošību, jāzvana aprūpes komandai. Tas nav tuvinieku neveiksmes pierādījums. Tas nozīmē, ka aprūpes plānam vajadzīgs profesionāls papildinājums.

Ko pierakstīt pirms zvana komandai

Pierakstiet, kad cilvēks sāka runāt par iešanu mājās, cik bieži tas atkārtojas un kas notika pirms tam. Atzīmējiet sāpes, elpu, temperatūru, urinēšanu, vēdera izeju, miegu, ēšanu, dzeršanu un nesenas zāļu pārmaiņas. Noder arī novērojums par to, kas palīdzēja nomierināties.

Ja aprūpē piedalās vairāki tuvinieki, viens kopīgs pieraksts mazina pārpratumus. Komandai nav vajadzīgs literārs apraksts. Tai vajadzīgas īsas, konkrētas pārmaiņas, pēc kurām var izvērtēt cēloņus un drošību.

Kad palīdzība jāmeklē steidzami

Nekavējoties jārīkojas, ja apjukums sācies pēkšņi, cilvēks smagi elpo, viņam ir stipras sāpes, drudzis, krampji, kritiens, samaņas pārmaiņas vai jauns vienas ķermeņa puses vājums. Steidzama palīdzība vajadzīga arī tad, ja cilvēks dodas uz ielas un viņu nevar droši pavadīt atpakaļ.

Ja ģimenei jau ir krīzes plāns, jāseko tajā dotajiem norādījumiem. Ja plāna nav, jāzvana ģimenes ārstam, ārstējošajai komandai vai neatliekamajai palīdzībai atbilstoši situācijas smagumam.

Latvijas konteksts

Latvijā palīdzības saņemšana dzīvesvietā ir saistīta ar pacienta medicīnisko stāvokli, ārstējošās komandas izvērtējumu un konkrētajā vietā pieejamiem pakalpojumiem. Ģimenei ir vērts laikus noskaidrot, kam zvanīt dienā, naktī un brīvdienās, ja parādās jauns apjukums vai nedroša uzvedība.

Plašāks pārskats par aprūpes organizēšanu un ģimenes atbalstu atrodams galvenajā rakstā Hospisa aprūpe Latvijā. Šī saite neaizstāj individuālu izvērtējumu, bet palīdz saprast, kāpēc simptomi, drošība un tuvinieku spēki jāaplūko kopā.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai vienmēr jāsaka, ka pacients jau ir mājās

Nē. Ja šis fakts cilvēku nomierina, to var pateikt maigi. Ja viņš kļūst vēl satrauktāks, labāk atzīt vēlmi, pajautāt par vajadzību un palīdzēt justies droši.

Vai drīkst novirzīt sarunu uz citu tēmu

Jā, ja tas notiek cieņpilni. Pazīstama dziesma, fotogrāfija vai vienkārša kopīga darbība var mazināt nemieru. Novirzīšana nedrīkst aizstāt fizisku simptomu pārbaudi.

Vai šī frāze nozīmē, ka nāve ir ļoti tuvu

Ne vienmēr. Tā var būt saistīta ar demenci, delīriju, bailēm vai diskomfortu. Dzīves beigu tuvumu vērtē pēc kopējā stāvokļa, nevis pēc viena teikuma.

Vai ģimene drīkst pati dot nomierinošas zāles

Nē. Zāles jālieto tikai saskaņā ar aktuālu ārstniecības personas norādījumu. Ja nemiers pieaug, jāsazinās ar komandu un jāapraksta novērotās pārmaiņas.

Noslēgumā

Vārdi par iešanu mājās bieži ir lūgums pēc drošības un piederības. Mierīga balss, fiziska komforta pārbaude un pazīstama vide var palīdzēt vairāk nekā atkārtota faktu labošana. Ja uzvedība ir jauna, svārstīga vai nedroša, tā ir arī medicīniski izvērtējama pazīme. Ģimenei nav jāpaliek vienai starp vēlmi mierināt un bailēm kļūdīties.

Avoti un tālāka lasīšana

Avoti atlasīti atbilstoši raksta tēmai un aptver vairāku valstu veselības aprūpes pieredzi.

Šis materiāls ir informatīvs un neaizstāj ārsta, māsas vai citas ārstniecības personas konsultāciju. Tas nesniedz diagnozi, zāļu devas vai individuālu ārstēšanas plānu.

Meklēt šajā emuārā