Jautājums 77 no 200: Vai bērnam drīkst ļaut atvadīties? Bērni un pusaudži smagu slimību ģimenē jūt ļoti tieši. Viņiem vajadzīgi skaidri vārdi, droša pieaugušā klātbūtne un atļauja reaģēt savā tempā. Īsā atbilde Nē, televizoram nav jābūt ieslēgtam pēc noklusējuma. To var ieslēgt īsi, klusi un ar pacientam patīkamu saturu, ja tas viņu mierina. Ja ekrāns traucē miegam, pastiprina apjukumu, nogurdina vai aizvieto sarunu, televizoru labāk izslēgt. Kā tas izskatās praksē? Praksē bērns var jautāt ļoti tieši un pēc piecām minūtēm aiziet spēlēties. Tas nenozīmē vienaldzību. Bērni smagu informāciju uztver pa daļām, tāpēc pieaugušajiem vajag atbildēt skaidri un ļaut jautājumiem atgriezties. Kāpēc šis jautājums ir svarīgs? Televizors ir šķietami maza lieta, bet pie smagi slima cilvēka gultas tas ietekmē miegu, orientēšanos, sarunas un spēju atpūsties. Ģimene reizēm ieslēdz ekrānu, lai telpa nešķistu tik klusa vai smaga, bet profesionālā aprūpē jautājums ir cits: vai šis troksnis un...

Jautājums 78 no 200: Kā runāt ar pusaudzi par hospisa aprūpi? Bērni un pusaudži smagu slimību ģimenē jūt ļoti tieši. Viņiem vajadzīgi skaidri vārdi, droša pieaugušā klātbūtne un atļauja reaģēt savā tempā. Īsā atbilde Bērnam vajadzīga patiesa, īsa un vecumam atbilstoša informācija. Viņu nevajag biedēt ar detaļām, bet nevajag arī atstāt neziņā. Kā tas izskatās praksē? Praksē bērns var jautāt ļoti tieši un pēc piecām minūtēm aiziet spēlēties. Tas nenozīmē vienaldzību. Bērni smagu informāciju uztver pa daļām, tāpēc pieaugušajiem vajag atbildēt skaidri un ļaut jautājumiem atgriezties. Kāpēc šis jautājums ir svarīgs? Bērni bieži saprot vairāk, nekā pieaugušie cer, un mazāk, nekā pieaugušie baidās. Ja viņiem neko nepaskaidro, viņi var izdomāt vēl biedējošāku skaidrojumu paši. Tāpēc patiesība jāpasaka saudzīgi, īsi un vecumam atbilstoši. Ko tas nozīmē ikdienas aprūpē? Ikdienā bērnam vajag paredzamu pieaugušo: kādu, kurš atbild īsi, nemelo, bet arī neuzliek bērnam pieaugušo n...

Īsā atbilde Ja ģimene baidās palikt ar hospisa pacientu naktī, bailes nav jāslēpj un nav jākaunas. Vajadzīgs konkrēts nakts plāns. Kam zvanīt. Ko vērot. Kuras zāles drīkst dot tikai pēc norādījumiem. Kad jāmeklē steidzama palīdzība. Kurš ģimenē dežurē un kurš guļ. Nakts kļūst biedējoša galvenokārt tad, ja ģimene nezina, kas ir gaidāms. Skaidrība mazina paniku. Tā neizņem skumjas, bet palīdz rīkoties drošāk. Kāpēc naktī viss šķiet smagāk Naktī māja ir klusāka, ārsta kabinets ir tālāk, telefons šķiet smagāks un katra elpas pārmaiņa skan skaļāk. Dienā ģimene var būt aizņemta ar darbiem, bet naktī paliek tikai pacienta ķermenis, tumsa un bailes kaut ko nokavēt. Šīs bailes ir normālas. Tās nenozīmē, ka ģimene nav pietiekami stipra. Tās nozīmē, ka situācija ir smaga un ka ģimenei vajag skaidru, profesionāli izskaidrotu rīcības kārtību. Kas jānoskaidro pirms nakts Pirms nakts ģimenei jāzina, kādi simptomi pacientam ir sagaidāmi un kuri no tiem nav ārkārtas situācija. Jāzina, kā i...

Īsā atbilde Jā, drīkst atpūsties arī tad, ja tuvinieks mirst. Atpūta nav nodevība un nav mīlestības trūkums. Tā ir nepieciešama, lai ģimene spētu domāt skaidri, dot zāles pareizi, pamanīt simptomus un palikt pie pacienta ar mieru, nevis tikai ar izmisumu. Dzīves beigās klātbūtne ir svarīga, bet klātbūtne nenozīmē, ka vienam cilvēkam jābūt nomodā bez pārtraukuma. Cilvēks, kurš neguļ un vairs nespēj uztvert notiekošo, nevar droši aprūpēt pacientu. Kāpēc atpūta šķiet vainīga Daudzi tuvinieki jūt, ka atpūsties ir nepareizi. Viņiem šķiet, ka, aizverot acis, izejot pastaigā vai paēdot citā telpā, viņi pamet cilvēku, kurš tuvojas nāvei. Šī sajūta ir saprotama, jo pēdējās dienās katra minūte šķiet ļoti vērtīga. Tomēr vainas sajūta ne vienmēr saka patiesību. Tā bieži rodas no bezspēcības. Ģimene nevar apturēt slimību un tāpēc mēģina vismaz nepamest gultas malu. Bet cilvēka atrašanās pie gultas bez miega, ēdiena un skaidras domas ne vienmēr nozīmē labāku klātbūtni. Ko pacientam patie...

Īsā atbilde Ģimene hospisa aprūpē neizdegs tikai tad, ja aprūpe nav balstīta uz vienu cilvēku un uz nepārtrauktu varonību. Vajadzīgs skaidrs plāns, maiņas, miegs, praktiska palīdzība, profesionāla komanda un atļauja pašiem tuviniekiem būt cilvēkiem, nevis bezgalīgiem resursiem. Izdegšana nav rakstura vājums. Tā ir brīdinājuma zīme, ka aprūpes slodze pārsniedz cilvēka spējas. Ja ģimene sabrūk, cieš arī pacients. Tāpēc rūpes par aprūpētāju ir daļa no rūpēm par pacientu. Kāpēc ģimene izdeg Hospisa aprūpe mājās bieži sākas ar mīlestību un apņēmību. Tuvinieki grib, lai cilvēks ir savā vidē, nevis svešā telpā. Viņi apsola būt blakus, dot zāles, mainīt pozu, palīdzēt ar higiēnu, atbildēt uz zvaniem un negulēt, ja vajag. Sākumā tas šķiet iespējams. Pēc dažām dienām vai nedēļām parādās cita realitāte. Nakts miegs kļūst saraustīts. Dienas saplūst. Sarunas ar ārstiem jūk kopā ar bailēm. Ķermenis sāp no pacelšanas un pārvietošanas. Cilvēks sāk kļūdīties, aizmirst, aizkaitināties un pēc ...

Īsā atbilde Pacientam nav obligāti jāzina visi pakalpojuma nosaukumi un sistēmas detaļas, bet viņam ir tiesības saprast, kāds ir aprūpes mērķis. Viņam jāzina, ka palīdzība tagad vairāk vērsta uz sāpju mazināšanu, elpas atvieglošanu, mieru, drošību, cieņu un ģimenes atbalstu. Vārds hospiss dažus cilvēkus biedē. Tāpēc to nevajag mest sarunā kā aukstu etiķeti. Tas jāskaidro cilvēciski. Hospisa aprūpe nenozīmē pamešanu. Tā nozīmē, ka slimību vairs nevar vadīt ar izārstēšanas cerību kā galveno mērķi, bet ciešanas joprojām var un vajag mazināt. Kāpēc ģimene bieži baidās to pateikt Daudzi tuvinieki domā, ka vārds hospiss pacientam atņems cerību. Viņi baidās, ka cilvēks sabruks, pārstās ēst, atteiksies no zālēm vai jutīsies norakstīts. Šīs bailes ir saprotamas, jo Latvijā hospisa aprūpe vēl joprojām daudziem saistās ar nāvi, nevis ar atbalstu. Tomēr pilnīga klusēšana var nodarīt pāri. Cilvēks var just, ka ģimene kaut ko slēpj. Viņš var redzēt, ka vizīšu mērķis mainās, ka tiek runāts...

Īsā atbilde Hospisa aprūpē frāzi viss būs labi drīkst lietot ļoti uzmanīgi. Tā var palīdzēt tikai tad, ja tā nozīmē konkrētu klātbūtni un rūpes. Es būšu blakus. Mēs skatīsimies, lai tev nesāp. Mēs sauksim māsu vai ārstu, ja kļūs grūtāk. Mēs neatstāsim tevi vienu. Ja ar šo frāzi mēģina apsolīt, ka slimība atkāpsies, lai gan visi redz, ka tā nenotiek, tā kļūst par tukšu mierinājumu. Pacients to bieži jūt. Tad viņš var palikt vēl vientuļāks, jo saprot, ka tuvinieki baidās runāt godīgi. Kāpēc šie vārdi ir tik vilinoši Kad tuvinieks cieš, ģimene grib viņu pasargāt. Gribas pateikt kaut ko ātru, siltu un pazīstamu. Viss būs labi ir frāze, kas daudzās situācijās nāk automātiski. Tā palīdz bērnam pēc kritiena, draugam pēc neveiksmes un cilvēkam, kurš gaida nepatīkamu izmeklējumu. Dzīves beigās šī frāze kļūst sarežģītāka. Pacients var zināt vairāk, nekā ģimene domā. Viņš jūt nogurumu, elpas pārmaiņas, apetītes zudumu, zāļu daudzumu, sarunu klusumu un skatienus pie gultas. Ja viņam sak...