Īsā atbilde Ja pacients saka, ka jūtas kā nasta, to nevajag ātri noliegt ar frāzi, ka tā nav taisnība. Šie vārdi bieži nozīmē sāpes, kaunu, nogurumu, bailes no atkarības un vēlmi pasargāt ģimeni. Palīdzēt nozīmē atjaunot cilvēka cieņu un piederības sajūtu. Jādod viņam izvēle tur, kur tā vēl ir iespējama, jāmazina simptomi, jāiesaista aprūpes komanda un jāparāda, ka viņš ģimenei nav projekts vai pienākums, bet cilvēks, kurš joprojām ir savējais. Kāpēc cilvēks sāk justies kā nasta Smaga slimība atņem daudz ko tādu, kas agrāk šķita pašsaprotams. Cilvēks vairs nevar pats aiziet uz tualeti, nomazgāties, pagatavot ēdienu, sakārtot gultu vai pieņemt lēmumus tik viegli kā agrāk. Viņš redz, ka tuvinieki neguļ, steidzas, strīdas, raud un nogurst. No pacienta skatpunkta tas var izskatīties tā, it kā viņa slimība būtu sabojājusi visu ģimenes dzīvi. Pat tad, ja ģimene viņu mīl, cilvēks var just kaunu par savu ķermeni, vajadzībām un atkarību no citiem. Ātra mierināšana ne vienmēr palīdz ...

Īsā atbilde Pacientam ir tiesības zināt patiesību par savu stāvokli, bet patiesību hospisa aprūpē nedrīkst pasniegt kā aukstu paziņojumu. Tā jāsaka saudzīgi, pakāpeniski un tik daudz, cik cilvēks konkrētajā brīdī spēj un vēlas uzņemt. Patiesība nav pretstats cerībai. Tā palīdz pārvērst cerību par kaut ko reālu. Par mazākām sāpēm, mierīgāku elpu, iespēju palikt mājās, sakārtot attiecības un saglabāt cieņu. Kāpēc šis jautājums ir tik smags Tuvinieki bieži baidās, ka patiesība pacientu salauzīs. Viņi grib pasargāt cilvēku no sāpēm un reizēm izvēlas klusēt, mainīt tēmu vai teikt, ka viss būs labi. Šāda rīcība parasti rodas no mīlestības, nevis no ļaunuma. Tomēr klusēšana var atstāt pacientu vienu ar savām aizdomām. Daudzi cilvēki jūt, ka stāvoklis mainās. Viņi pamana ārstu skatienus, tuvinieku balsi, zāļu daudzumu, ķermeņa vājumu un sarunu izvairīšanos. Ja visi izliekas, ka nekas nenotiek, cilvēks var justies vēl vientuļāks. Patiesība nav jāizsaka vienā teikumā Smagas slimības...

Īsā atbilde Ja pacients nevēlas runāt par slimību, viņu nevajag spiest. Klusēšana ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks nesaprot situāciju. Tā var būt veids, kā saglabāt privātumu, mieru un kontroli laikā, kad ķermenis kļūst arvien mazāk paklausīgs. Ģimenei jāpaliek pieejamai, jārunā saudzīgi un praktiski, bet vienlaikus jānodrošina, ka svarīgi aprūpes jautājumi par sāpēm, elpu, zālēm un drošību tiek pārrunāti ar komandu. Kāpēc pacients var negribēt runāt Cilvēks var būt noguris no slimības sarunām. Viņš var negribēt redzēt tuvinieku asaras. Viņš var baidīties, ka viena saruna padarīs nāvi pārāk īstu. Dažreiz pacients vienkārši grib vēl vienu parastu dienu, nevis vēl vienu apspriedi par slimību. Daļai cilvēku klusums ir cieņas un pašsaglabāšanās forma. Viņi neatsakās no ģimenes. Viņi mēģina saglabāt robežas. Respektēt robežas nenozīmē pazust Ja pacients nevēlas runāt, ģimene var palikt klāt citā veidā. Sakārtot spilvenu. Piedāvāt mutes kopšanu. Pajautāt, vai gaisma netraucē. Apsēs...

Īsā atbilde Ja ģimenē ir atšķirīgi viedokļi, lēmums hospisa aprūpē nav jāpieņem pēc tā, kurš runā visskaļāk vai kurš jūtas visvairāk vainīgs. Lēmums jābalsta pacienta gribā, pašreizējās ciešanās, medicīniskā drošībā un skaidrā sarunā ar aprūpes komandu. Labs jautājums nav kuram ģimenē ir taisnība. Labs jautājums ir kas šobrīd palīdz pacientam mazāk ciest un saglabāt cieņu. Kāpēc ģimenes viedokļi atšķiras Dzīves beigās katrs tuvinieks sargā kaut ko citu. Viens sargā cerību. Cits sargā mieru. Viens baidās, ka pacients netiek pietiekami ārstēts. Cits baidās, ka procedūras viņu moka. Viens ir pie gultas katru dienu. Cits atbrauc reti, bet nāk ar spēcīgu vainas sajūtu. Šīs atšķirības nav automātiski ļaunas. Tās kļūst bīstamas tad, ja ģimene sāk cīnīties savā starpā un pacients pazūd no sarunas centra. Pirmais orientieris ir pacienta griba Ja pacients vēl spēj skaidri pateikt, ko viņš vēlas, viņa balss ir ļoti svarīga. Tas attiecas uz aprūpes vietu, apmeklējumiem, sarunām, proce...

Īsā atbilde Ar pacientu, kurš baidās, jārunā mierīgi, īsi un patiesi. Nav jāsteidzas bailes izlabot ar tukšiem mierinājumiem. Dažreiz svarīgākais ir palikt blakus un parādīt, ka cilvēks nav viens. Ja bailes saistās ar sāpēm, elpas trūkumu, apjukumu, bezmiegu vai paniku, tā nav tikai sarunas tēma. Tad jāsazinās ar ārstu, māsu vai paliatīvās aprūpes komandu, jo bailēm var būt ārstējams fizisks iemesls. Ko pacients patiesībā var jautāt Pacients var teikt, ka viņam ir bail, bet aiz šiem vārdiem var slēpties dažādi jautājumi. Vai man sāpēs. Vai es smaksu. Vai es nosmakšu. Vai ģimene mani pametīs. Vai es būšu nasta. Vai es nomiršu viens. Tuviniekiem nav jāzina visas atbildes. Taču viņiem nav jābēg no jautājuma. Var teikt, ka šis ir grūts jautājums, bet ģimene paliks blakus un kopā ar komandu meklēs veidu, kā mazināt ciešanas. Kāpēc tukšs mierinājums nepalīdz Frāze viss būs labi reizēm nāk no mīlestības, bet pacientam tā var skanēt kā aizvērta saruna. Ja cilvēks jūt, ka viņa ķerm...

Īsā atbilde Jā, dusmas hospisa aprūpes laikā var būt normālas. Tās bieži nav naids pret pacientu vai ģimeni. Tās var būt noguruma, baiļu, sāpju, netaisnības sajūtas un bezspēcības forma. Tomēr dusmas nedrīkst kļūt par pacienta slogu. Ja cilvēks guļ gultā, ir vājš vai baidās, ģimenes uzdevums ir dusmas pārvietot prom no viņa gultas un meklēt atbalstu pie aprūpes komandas. Kāpēc dusmas parādās Dzīves beigu aprūpē ģimene sastopas ar realitāti, kuru nevar vienkārši salabot. Slimība virzās uz priekšu, cilvēks kļūst vājāks, miegs ir trausls, naktis ir garas un lēmumi kļūst smagi. Šādā brīdī dusmas bieži ir sēru daļa. Cilvēks var dusmoties uz slimību, sistēmu, ārstiem, citiem tuviniekiem, sevi vai pat pacientu. Tas nenozīmē, ka mīlestība ir pazudusi. Tas nozīmē, ka psihes spēki ir pārslogoti. Problēma nav pati dusmu sajūta. Problēma sākas tad, ja dusmas sāk vadīt rīcību un pacients kļūst par vietu, kur ģimene izliek spriedzi. Atšķirt sajūtu no rīcības Dusmas drīkst atzīt. Nav jē...

Īsā atbilde Ja ģimenes locekļi hospisa aprūpes laikā strīdas, tas nenozīmē, ka ģimene ir slikta. Bieži tas nozīmē, ka visi ir nobijušies, noguruši un mēģina noturēt kontroli brīdī, kad slimības gaitu vairs nevar kontrolēt. Svarīgākais ir nepārvērst pacienta gultu par strīda vietu. Ģimenei jāatgriežas pie viena jautājuma. Kas šodien palīdz pacientam mazāk ciest un saglabāt cieņu. Kāpēc strīdi šajā laikā kļūst asāki Hospisa aprūpe izgaismo visu, kas ģimenē jau bijis arī agrāk. Vecas sāpes, nevienlīdzīgs pienākumu sadalījums, dažādi uzskati par ārstēšanu, naudu, aprūpi, ticību un atbildību šajā laikā kļūst redzamāki. Viens cilvēks var gribēt vēl vienu izmeklējumu. Cits grib mieru mājās. Viens baidās no morfīna. Cits baidās no sāpēm. Viens ir pie pacienta katru dienu. Cits dzīvo tālu un dod padomus pa telefonu. No malas tas izskatās kā raksturu konflikts, bet dziļāk bieži ir bailes un bezpalīdzība. Aprūpes profesionāļa uzdevums nav izvēlēties ģimenē uzvarētāju. Uzdevums ir palī...